Mazāk mākslas

Tai pašā laikā prātā ataust lasītais, ka Ķīnā kartupeļu audzēšanā, piemēram, izmanto trīs reizes vairāk minerālmēslu nekā Eiropā. Būtu skaisti atšķirt savu zaļas dzīvošanas rokasgrāmatu un pārbaudīt, bet ar nožēlu atceros, ka tā nekustīgi stāv manas Rīgas virtuves plauktā. Patiešām nekustīgi, jo, lai arī runā par veselīgu uzturu un pareizu dabai atbilstošu dzīvesveidu — ar diezgan kategorisku nosaukumu Kā ēdīsi, tā dzīvosi, tā ir izdota uz bieza, dievsvienzina, cik simtu gramīga krītpapīra, kura pagatavošanai noteikti tiek pieķērnāta daba, ar milzīgām krāsainām, droši vien svina pilnām ilustrācijām, kurās gozējas klusās dabas ar pīrādziņiem, ar grūti salasāmiem gaišiem burtiem uz krāsaina fona — un tāpēc lieliem, izklātiem uz daudzām lappusēm un tā tālāk. Tur ir vairāki konkrēti padomi — kas ir kurs E — tāds un tāds…, ko var droši ēst un no kā labāk izvairīties. Rokasgrāmatas vietā esmu ieguvusi albumu, kuru varbūt kāds izvirzīs konkursam skaistākā grāmata, bet kuru lietot saskaņā ar tās funkciju gan diez vai ir iespējams. "Vairāk gaismas!" — bija Krišjāņa Valdemāra slavenais aicinājums latviešiem. "Mazāk mākslas!" — tīri vai gribas izsaukties katru reizi, kad atkal sastopos ar tik izplatīto izskaistināšanas tieksmi vietā un nevietā. Skaists ir tas, kas atbilst saturam — māca mums visas tradicionālās kultūras. Mēs diez ko daudz nesaprotam no Pekinas operas — redzam vien to, ka tā tiešām ir MĀKSLA — gadsimtiem izslīpēts skaistuma kodekss, kura jēga ir skaidra katram ķīnietim. Izplatītie mūsdienu šovi, kas radīti uz tradicionālās kultūras bāzes, bet noformēti vien pēc patēriņa tirgus globāli diktētajām prasībām, ir skaidri saprotami visiem, bet kā māksla vairs īsti nedarbojas. Ķīniešu valodā ASV tiek saukta "skaista zeme", kas nozīmē — labs ir viss, kas ir sastopams Amerikā. Protams, ka tiesības pastāvēt ir visādām tendencēm vienlaikus. Taču dažreiz, skatoties uz kultūras ceļu, kļūst nedaudz skumji. Mūsu ienīstās PET pudeles Ķīnā salasa un pārstrādā tajā "zīdā", ko pēc tam pārdod Gerkena veikalos. Diez, kad pienāks latviešiem tie laiki. Bet ko var darīt ar mākslīga skaistuma piemētātu galvu, to taču nevar tik viegli iztīrīt! Man nekad nav bijusi vēlēšanās piedalīties "autentiskas" un "apdarinātas" folkloras nesamierināmajos ķīviņos. Pateikt, kas tad ir autentisks, laikam nemaz īsti nevar, jo tad būtu par autentisku jāpasludina kāds noteikts dzīvesveids, kurš, visticamāk, ir sen aizgājis pagātnē. Pekinā bez žēlastības jauc nost ar mūriem apjoztos vienstāva tradicionālos netīros, mūsdienu normām neatbilstošos kvartālus. Un labi apzinoties, ka man nav nekādu tiesību augstprātīgi nožēlot, ka viņi, lūk, arī grib dzīvot XXI gs. dzīvi, nevis mums, eiropiešiem, par prieku saglabāt skaisto eksotiku, lai izpatiktu manam iedomātajam "mākslinieciskajam" pasaules redzējumam, tomēr ir žēl, un kāds mazs Šopenhauers manī raud par Āzijas norietu. Dzīves stils pamazām tuvosies Šanhajas brīnumam. Bet tikmēr sakārtotību cilvēka galva saglabās Dziesmu svētku un Pekinas operas saprašana.