Labdarība ir brīnišķīga un cēla padarīšana. It īpaši, ja tā (labdarība) neko nemaksā. Lai kā es kopā ar tūkstošiem citu Latvijas iedzīvotāju nepriecātos pie visvisādās televīziju, banku, sabiedrisko organizāciju rīkotās akcijās "tautas" (arī manis) ziedotajiem latu tūkstošiem slimiem bērniem un citiem grūtībās nonākušiem cilvēkiem, kaut kur dvēseles dziļā kaktiņā tomēr paturu domu, ka šī "labdarība" ir kāda cita neizdarības sekas. Visbiežāk – valsts kā cilvēka-pilsoņa dzīvības un veselības pirmā institucionalizētā garanta, ja tic Cilvēktiesību hartai. Tagad, kad, spriežot pēc vakardienas Domburšova, aizvien skaidrāk iezīmējas totālais sistēmiskais haoss veselības aprūpes sistēmā un bezcerīgā sajūta, ka slimotāju un mirēju glābšana ir tikai viņu pašu darīšana, jo valsts dara visu, lai noņemtu jelkuru atbildību par notiekošo tautas masveida dzīves kvalitātes iznīcināšanu. Vismaz tāds ir emocionālais "sausais atlikums" no raidījuma.
Un "kopējās bildes" dramatismu nespēj aizplīvurot pat tik ciniskas atziņas, kā "o, kāda lieliska aktrise ir Rozentāles kundze!" – cik ieinteresēti viņa prot klausīties ikvienā runātājā un saprotoši māt ar galvu, pat ja teiktais ir pilnīgā pretrunā ministres kā amatpersonas patreizējai rīcībai. Tas izskatās tā: jūs mani kritizējat, bet es smaidu!
Protams, uz ierēdņu pašdemonstrēšanās fona traģiskā cēlumā zīmējās Stradiņu slimnīcas galvenā ārsta gandrīz vai izmisīgi teiktais – "jā, mēs turpināsim veikt nieru transplantēšanu, jo ir taču Hipokrata zvērests..." Sūds ar parādiem.
Emocionāli es šajā mirklī gavilēju, jo vismaz viens ārsts atgādināja, kādēļ vispār šī televīzijas diskusija notiek (un vēl Andersona kunga runā varēja nojaust, ka viņš sajēdz – runa taču nav par abstrakciju, vārdā veselības aprūpe, bet gan cilvēkiem un viņu dzīvībām).
Apiņa kungs un Ozola kungs turpināja vīt sazvērestību tīklu – kad 1. slimnīca tikšot likvidēta, nauda veselībai atradīšoties (tātad viņiem it kā ir zināmi kādi konkrēti spēki vai personāži, kas bīda shēmas attiecībā uz pamatīgajiem gruntsgabaliem Rīgas centrā). Tauta dabūja dzirdēt jaunvārdus "slimnīcu lobijs", "profesoru lobijs" un citus.
Tauta nedabūja dzirdēt, ck tad īsti slimnīcas Latvijā paliks, kad tiks īstenots "vienotais ātrās medicīniskās palīdzības tīkls" - tikai plānprātiņu galvās dzimušais plāns par slimnieku transportēšanu no, atvainojos, Pampāļiem uz Rīgu, no Slokas uz Ventspili un no Zilupes uz Liepāju. 1. slimnīcas vadītājam Pavāra kungam ir tūkstoškārt taisnība – reizēm (visbiežāk) cilvēka dzīvību glābj minūtes un pieredzējuša daktera roku veiklība, nevis kompjūtertomogrāfi.
Ja es personīgi par to nebūtu pārliecinājies, neticētu. Bet es esmu, jo pats savām ausīm dzirdēju (kaut būdams pusnemaņā), kā dakteris ātrajos kliedz šofeim – vedam uz 1. slimnīcu, jo uz Stradiņiem būs ilgi – piektdienas sastrēgumi uz tilta...
Un tagad iedomājieties to nabaga cilvēku un tuvinieku-līdzbraucēju, kuru transportēs no dziļos laukos esošā punkta X uz punktu Z (Rīgu), tikai tāpēc, ka punktā Y (kas pa ceļam) ir likvidēta slimnīca. Vai Latvijā ir veikta ceļu/distanču shēmu izstrāde un sarēķināts optimālais laika un attālumu saprātīguma mērs, lai paspētu nogādāt cietušos no jebkura valsts punkta līdz pilnvērtīgai medicīniskai palīdzībai? Kur ir redzamas šīs shēmas? Domāju, neesmu vienīgais Latvijā dzīvojošais, kas labprāt gribētu redzēt, kā tieši viņš tiks nogādāts, teiksim, no Ugāles mežiem uz slimnīcu (kuru?), ja nu notiek kas ārkārtējs.
Bet varbūt jau ir aprēķināts, cik daudz dzīvību akūtos gadījumos (slimību un nelaimju nosaukumus katrs var sacerēt pats) zaudēs Latvijas iedzīvotāji, jo šādu palīdzību fiziski nebūs iespējams laikā sniegt? Varbūt šie cipari jau ir ierēķināti "pozitīvajā bilancē", ar kuru atvieglot budžetu? Jo – jau gudrais Staļins ir teicis: ir cilvēks – ir problēma, nav cilvēka – nav problēmas.