gada vasarā Opermūzikas svētku toreizējā mājvietā gleznainajā Siguldas pilsdrupu estrādē mīlas pāra košā rota Adīnas lomā bija viena no šodienas pasaules spožākajām operzvaigznēm, toreiz Sanktpēterburgas Marijas teātra soliste Anna Netrebko. Savukārt izrādes atjaunojumā nākamajā vasarā Kuldīgā savu mūžā pirmo operlomu — Adīnas draudzeni Džanetu atveidoja šodien jau pasaulslavenais latviešu soprāns Maija Kovaļevska. Ar šiem diviem faktiem vien jau pietiek, lai tieši šis muzikālā teātra darbs ierakstītos kā īpašs Opermūzikas svētku vēsturē.
Eliksīrs ir iedarbīgs
Šoreiz Mīlas dzēriens iecerēts speciāli Kostarikas koloratūrsoprānam Iridei Martinesai, kuras dzidrā, vieglā balss un skatuves temperaments jau pirms trim gadiem savaldzināja skatītājus Gala koncertā un V.Bellīni operas Sonnambula izrādē (2006.) Siguldā. No pirmizrādes laikiem XVI Starptautisko Opermūzikas svētku iestudējumā Jūrmalā Nemorīno lomā atkal izpaudās Latvijas publikai jau labi pazīstamais tenors Jevgeņijs Akimovs, bet viltus daktera Dulkamāras tēlā ar vēl pārliecinošāku artistisku spožumu darbojās mūsu pašu bass Krišjānis Norvelis. Izrādi arī šoreiz iestudēja ievērojamais Krievijas režisors Jurijs Aleksandrovs pastāvīgajā radošajā tandēmā ar scenogrāfu/kostīmu mākslinieku Vjačeslavu Okuņevu, taču īpaši pielāgojot jaunajiem apstākļiem Dzintaru koncertzālē, kuras skatuvei V.Okuņevs bija uzgleznojis veselas 11 ēkas. Tādējādi akadēmiskā koncertskatuve pārvērtās mazā itāļu mazpilsētā ar tipisko XVIII gadsimta arhitektūru. Organiskā, reālistiskā skatuves vide paša tās veidotāja gaismojumā (V.Okuņevs pats vadīja darbu pie gaismu pults!) arī bija sākums izrādes veiksmei, kuru tālāk nodrošināja solistu vokālais sniegums un aktiermāksla asprātīgās, nesamākslotās režijas mizanscēnās — situāciju spēlēs un žestos ar spilgtiem īpašajiem komiskā buffa teātra žanra efektiem visnotaļ tradicionālajā režijas pamatā. Ar visām maņām baudot Vladimira Kiradžijeva diriģēto asprātīgo, dinamisko izrādi, kuras gaitā daudzkārt atskanēja skatītāju smiekli un aplausi, vairs neradās šaubpilnie jautājumi par to, vai Dzintaru koncertzāle maz piemērota muzikālā teātra izrādēm un vai tajā nebūtu prātīgāk izvēlēties koncertizrādes žanru.
Eliksīra recepte — nedarbs!
Irides Martinesas Adīna bija pilnīgi citāda, nekā Annas Netrebko lasījumā. Laižot vaļu savam dabiskajam skatuves temperamentam, augumā nelielā Kostarikas dīva pa skatuvi darbojās kā atspole. Kā sprigana nedarbniece, kas tieši reaģē uz katru jaunu notikuma pavērsienu, daudz nebēdājot par to, lai uz skatuves vienmēr izskatītos daiļi. Dziedātājas dzīvā, izteiksmīgā mīmika un ķermeņa valoda vien jau bija ko vērts, nemaz jau nerunājot par to, ka I.Martinesas vieglā, augstā jaunības balss ar veiklām, nesaspringtām koloratūrām un sudrabdzidro spinto tembrālā skanējuma šarmu ir kā radīta Adīnas tēlam. Turklāt Adīnas ārijās un ansambļos Martinesas balsij netrūka arī maigu, siltu nokrāsu.
Brīvs no tenoru "prinču" kompleksiem bija arī krievu tenors Jevgeņijs Akimovs, kurš panaivā, lētticīgā zemnieku puiša Nemorīno lomā mierīgu prātu ļāva sevi padarīt par smieklīgu, neveiklu "ciemata lielāko muļķi", vienlaikus valdzinot ar spēcīgu, patīkamu lirisko tenoru, kura īpašais trumpis ir lieliski izkopta kantilēna. Un ne tikai slavenajā, skumīgi sentimentālajā ārijā, kuru tenori dzied vai visos gala koncertos. Viņa snieguma virsvērtība, līdzīgi skatuves partneriem — I.Martinesai, K.Norvelim, Ingai Šļubovskai Džanetas lomā un franču baritonam Pjēram Īvam Privo, kurš ļoti pārliecinoši, ar aktiera — karikatūrista atdevi atveidoja lielīgā seržanta un brunču mednieka Belkores lomā, turklāt vēl bija dzīvā intonācija, kas uzrunāja gan vokālajā, gan tēlojuma aspektos. Dzīvā visu dalībnieku saspēle, kurā aktīvi iesaistījās arī Latvijas Nacionālās operas koris (ar seksīgi krāšņo medmāsiņu — kārdinātāju Baibu Gauri priekšgalā!), vērta šo iestudējumu lieliskā ansambļa izrādē. Bez tādas Mīlas eliksīrs uz mums vienkārši neiedarbotos! Iespēja beidzot akustiskā izrādē baudīt dzīvas, mākslīgi nepastiprinātas dziedātāju balsis ir vēl viens pluss par labu Dzintaru koncertzālei, kur lielākais riska faktors ir blīvā vasaras sezonas notikumu konkurence. Par spīti tam, ka I.Martinesas balss nebūt nav "liela kā māja", tā lieliski pārskanēja Latvijas Nacionālo simfonisko orķestri. Nemaz jau nerunājot par Krišjāņa Norveļa skanīgo, stabilo basu un Pjēra Īva Privo spēkpilno, enerģisko baritonu. Vienīgi I.Šļubovskas soprāns brīžiem skanēja pārāk klusu, dažviet gandrīz pazūdot aiz orķestra skanējuma "sienas". Toties bija acīmredzams, cik ļoti dziedātājai noderējusi operešu izrādēs gūtā pieredze — viņa uz skatuves jutās brīvi, atraisīti. Un varbūt labi vien ir, ka dziedātājai arī vokāli vairāk rūpēja lomas raksturs, nevis saspringta, balsi forsējoša cīņa par savu vietu akustiskajā telpā.
Kovaļevska, tenori un salūts
Nav ko slēpt — man kā daudziem Aleksandra Viļumaņa diriģētā Gala koncerta galvenā intriga bija iespēja beidzot, pēc vairāk kā divu gadu pārtraukuma dzirdēt Latvijā mūsu strauji uzlēkušo pasaules operdīvu Maiju Kovaļevsku. Viņas iznācieni nepievīla — mūsu priekšā trijos spilgtos, viņas starptautiskajai karjerai būtisku Džakomo Pučīni un Žorža Bizē operu varoņu dziedājumos bija īsta pasaules operas prīma šī vārda vislabākajā un pilnīgākajā nozīmē. Vispirms viņai īpaši veiksmīgajā, visbiežāk dziedātajā romantiskās puķu izšuvējas Mimī ārijā, kā arī duetā ar opersvētku publikai jau pazīstamo tenoru Filipu Do kā Rūdolfu no Dž.Pučīni operas Bohēma, abu nodziedātajā un koncertapstākļos jauki notēlotajā Mikaēlas un Hozē duetā no Žorža Bizē operas Karmena un vokāli ārkārtēji daudzšķautnainajā Leilas kavatīnē no Ž.Bizē operas Pērļu zvejnieki, kas atsauca atmiņā spilgto sniegumu šīs operas iestudējumā Opermūzikas svētkos Siguldā (pirms trim gadiem). Liela, plaša, samtaina, līdzeni plūstoša un emocionāli ļoti piesātināta, līdz pašiem sirds dziļumiem un fiziski sajūtamām "skudriņām" saviļņojoša balss, kuras emocionālais spriegums nevienā brīdī nenoved tembrālā asumā un nekad nekļūst grūdienveidīgs. M.Kovaļevska mums atklājās izcilā vokālajā formā un ar lielas skatuves mākslinieces skatuves stāju. Tā sevī apvieno cēlumu ar pilnīgu pašatdevi tēlā. Ko gan vēl teikt — tā bija meistarības visaugstākā klase. Un ir prieks, ka līdzi turēja arī pārējie galā koncerta dalībnieki — tenori Normans Šankls, Filips Do un Jevgeņijs Akimovs, kura izpildījumā krievu tautas dziesma Skan zvaniņš vientulīgi izvērtās par koncerta īpašo kluso kulmināciju. Lieliskas atšķirīgos koloratūrsoprāna ampluā bija Iride Martinesa (valdzinoša savā atraisītajā pašatdevē) un Kristīne Gailīte (tehniski spožā formā!), baritons Pjers Īvs Privo, pašu bass Krišjānis Norvelis un Operas orķestris. Taču traģiski un prātam neaptverami ir tas, kā gan M.Kovaļevskas dziedātās Leilas kavatīnes ārijas laikā kaut kur, gluži blakus Dzintaru koncertzālei, varēja notikt skaļa uguņošana?!? Vai skaļā uguņošana fatāli un neizbēgami apdraudēs arī nākamos lielos klasiskās mūzikas notikumus — piemēram, maestro Vladimira Fedosejeva un viņa P.Čaikovska Lielā simfoniskā orķestra koncertu sestdien?