Lai arī Klodam Monē 1924.—25.gadā top glezna Dzeltenie īrisi, mākslas mīļotāju uztverē viņš tik un tā ir un paliks ūdensrožu un magoņu gleznotājs, kamēr īrisi un saulespuķes pieder van Gogam.
24.jūnijā Londonā izsoļu namā Christie"s par rekordlielu summu — 40,9 miljoniem sterliņu mārciņu jeb 36, 61 miljoniem latu — tika pārdota Monē ūdensrožu sērijas glezna. Tika prognozēts, ka glezna tiks pārdota par 18—24 miljoniem sterliņu mārciņām. Glezna bija viena no 17 J.Irvina un Ksenijas Milleres kolekcijas darbiem. Tā tika pārdota kādai nezināmai sievietei. Pēdējo reizi publikai šo gleznu redzēt bija lemts tikai 1971.gadā. Būtiskākie Kloda Monē darbi atrodas pasaules muzejos, tamdēļ Christie"s pārstāvis Olivjē Kamī uzsvēra, ka "šī bija pēdējā iespēja" un ka "šī ir īpaša glezna". Iepriekšējais rekords tika sasniegts šī gada maijā, kad Monē 1873.gadā tapušo gleznu Dzelzceļa tilts Arženteijā izsolē Ņujorkā tika pārdots par 41, 48 miljoniem ASV dolāru.
"Būtu pārāk daudz prasīts pārdot tikai lietpratējiem — tas būtu ceļš uz badošanos," mākslas un tirgus attiecības savā laikā komentējis pats Klods Monē (1840 — 1927). Gleznotāja izteikumos fiksētas viņa mulsums par to, ka savas gleznas atdevis par 50 līdz 100 frankiem, kamēr citi — par 2500 frankiem.
Mākoņi ir ūdens
Klods Monē savu ūdensrožu dārzu Živernī iesāka ierīkot 1890.gados kā orientālu papildinājumu jau esošajam klasiskajam rietumu puķu dārzam. Gleznotājam piemita pārliecība, ka ļoti tuva saikne ar dabu palīdz saprast sevi un apkārtējo pasauli. Zināms, ka gleznotājs dārza ierīkošanai algojis veselu strādnieku brigādi pat tad, kad viņam bijis ļoti maz naudas. Atlikušos 26 viņa mūža gadus Živernī dārzi kļuva par praktiski vienīgo Monē glezniecības objektu. Ūdensrozes kļuva par mākslinieka visiemīļotāko motīvu, pie kā viņš atgriezās atkal un atkal katru vasaru līdz pat mūža nogalei. No 1903. līdz 1908.gadam top plaša ūdensrožu sērija, Dirāns Rules izstāda 48 gleznas ar ūdensrožu motīvu. Kritiķi sajūsminās par gleznu skaistumu.
Izsolē pārdotā glezna tapusi 1919.gadā, savās mājās Živernī. Monogrāfijas Monē autore Vanesa Pota norāda, ka ūdensrožu sērijā, pasliktinoties Monē redzei, viņa otas triepiens kļūst arvien raupjāks. 1923.gadā Monē jau ir gandrīz akls. Kāds laikabiedrs, aptverdams, ko gleznotājam, kuru galvenokārt interesē gaismas un atmosfēras ņirba, nozīmē redzes zaudēšana, izsaucas: "Monē ir tikai viena acs. Toties — kāda! Kas notiks, ja arī šī acs kļūs akla?".
"Pagājušajā rudenī es sadedzināju sešas gleznas ar kritušajām lapām no mana dārza. Tas ir pietiekami, lai zaudētu cerību. Tomēr es negribētu mirt nepateicis visu, kas man ir jāpasaka vai vismaz mēģinājis to pateikt. Un manas dienas ir skaitītas... Kas zina, ko atnesīs rītdiena," mūža nogalē raksta pats Klods Monē. Drīz pēc gleznotāja nāves 1926.gadā cienījamā vecumā 86 gadu vecumā Francijas valdība viņa pēdējo ūdensrožu sēriju izstādīja īpaši konstruētā galerijā Oranžērijā Parīzē.
Cik lielā mērā tiek deformēta mākslas patērētāja uztveres nesamaitātība? Vai šīs 1919.gadā Monē gleznotās ūdensrozes nepiepulcēsies tiem tīrajai mākslas telpai atņemtajiem darbiem, kur rindā pirmā neapšaubāmi ir stikla krātiņā Luvrā iesprostotā Leonardo da Vinči Mona Liza. Vēl — Klimta Skūpsts un nemitīgi zagtais un atrastais Munka Kliedziens. Proti, cik lielā mērā miljoni aizēno atspulgus un vai turpmāk kādam būs iespējams palūkoties uz šo gleznu tikpat skaistā, zināšanu nesamaitā vienkāršībā, kā ieraudzījusi V.Pota: "Debesis ar saviem baltajiem mākoņiem atspīd ūdenī, un abiem ir viens zilums. Tikai ūdensrozes palīdz atskārst, ka tās nav debesis. (..) Mākoņu robainās malas varētu būt arī ūdens apļi. Rodas harmoniskas pasaules efekts, kur ūdens un debesis ir kļuvis par vienu veselu, un zeme gandrīz izzudusi". Un kā uz šo notikumu reaģēs vieglā rūpniecība? Cik tagad maksās lietussargi ar Monē ūdensrožu apdruku?
Ar savām bažām vērsos pie mākslas kritiķes Daigas Rudzātes. Viņa šaubās, ka ierindas skatītājam, stāvot Oranžērijā un vērojot Monē gleznu, cena "ies pa priekšu" pašam darbam. "Viņš baudīs" — pārliecināta kritiķe. Protams, D.Rudzāte pieļauj, ka tas atkarīgs arī no katra individuālās uztveres un izglītības. Viņa uzsver, ka "mākslas tirgus ir ļoti sarežģīts un mērķtiecīgs mehānisms". Bizness, kam nav sakara ar mākslu. Lielajos mākslas tirgos un izsolēs apzināti tiek strādāt pie cenu kāpināšanas, par cik, kurā posmā pārdot. Vēl D.Rudzāte novērojusi psiholoģisku parādību, ka ierindas mākslas skatītājs miljonu lielās summas par klasiskām mākslas ikonām, šajā gadījumā — Monē darbu, pieņem bez iebildumiem. Jautājums par cenu mulsina un šokē vairāk attiecībā uz laikmetīgās mākslas darbiem.