Laika ziņas
Šodien
Viegls lietus
Rīgā +7 °C
Viegls lietus
Ceturtdiena, 26. decembris
Megija, Dainuvīte, Gija

Monas Lizas smaids un stāstu jūra

Izstādīšanai muzejā neder kurš katrs stāsts, tikai tāds, kuru patiešām var atstāstīt, papildināt un pārstāstīt

Kā saprast bieži dzirdēto apgalvojumu, ka muzejā jāstāsta stāsti? Iespējams, domājot Latvijas Laikmetīgās mākslas muzeju, pie kura projektēšanas nule kā ķērušās starptautiskas arhitektu komandas, būtu vēlams apsvērt, kādus stāstus vēlamies stāstīt un kādus – klausīties. Par tiem varētu būt ievērojamas viedokļu atšķirības. Latvijas auditorija, visticamāk, ar prieku gan stāstītu, gan klausītos par latviešu mākslas nepārspējamo izcilību mūžīgi mūžos, taču viegli pamanīt, ka starptautiskajā arēnā no mūsu reģiona joprojām tiek gaidīti bēdīgi un pat šausminoši stāsti par apspiestību padomju laikā un traumatisko post-Soviet stāvokli. Šāda diagnoze ērti iekļaujas īsos paziņojumos vai atsauksmēs, ko ar prieku vēl un vēlreiz reproducē mākslas pasaulē ieinteresētie mediji. Tomēr kāpēc vieni mākslinieki, kas atsaucas uz šo tematiku, gūst panākumus, bet citi ne?

Stāstīt par šedevriem var atļauties tikai muzeji, kuriem tradicionāli pienākas šedevru izstādītāju gods, bet visiem pārējiem jāpakļaujas nerakstītai hierarhijai. Apmeklētāji dodas uz kādu pasaules punktu, jau iepriekš zinot vai pieņemot, kāda veida stāsti tiks piedāvāti, un tieši tos arī akceptē. Lai noskaidrotu, kādi stāsti un kāpēc gūst atzinību, filosofs un publicists Artis Svece atkārtoti pievēršas tēmai, kuru aizsāka rakstā Kas tas ir – muzeja saturs? (publicēts KDi 2015. gada 5. novembrī).

Vilnis Vējš, rakstu sērijas redaktors



Bijušais Luvras muzeja direktors Anrī Luarets reiz The New York Times žurnālistam atzina, ka 80 procentu Luvras apmeklētāju vēlas redzēt tikai vienu gleznu – Leonardo da Vinči Monu Lizu (NYT, 09.10.2009.). Tam nav nekāda sakara ar mākslas baudīšanu parastajā nozīmē. Aizstiklotajā nišā ievietoto mākslas darbu aizsargā kārtīgs nožogojums, ap kuru spieto tūristu bari, kas pirmām kārtām cenšas nofotografēt gleznu vai sevi ar šo pazīstamo gleznu fonā.

Reprodukcijas un iztēle

Filosofs Valters Benjamins 1936. gadā izteica slaveno tēzi, ka mākslas darbu reproducējamība atņem tiem auru (sk. eseju Mākslas darbs tā tehniskās reproducēšanas laikmetā Valtera Benjamina tekstu krājumā Iluminācijas. Rīga: Latvijas Laikmetīgās mākslas centrs, 2005). Benjamins uzskatīja, ka fotogrāfija jebkuru vizuālās mākslas darbu padara viegli pieejamu, bet reizē kaut kas tiek arī zaudēts. Kādreiz mākslas darbu bija iespējams ieraudzīt, vienīgi nokļūstot tam fiziskā tuvumā. Katra glezna bija patiesi unikāla, un, lai to apskatītu, bieži vien bija burtiski jāpārvar lieli attālumi un grūtības, tāpēc sastapšanās ar to dzīvē ietvēra specifisku, gandrīz vai reliģisku pārdzīvojumu. Pateicoties fotoreprodukcijām, mākslas darbus var iepazīt neatkarīgi no atrašanās vietas, bet, kad beidzot oriģinālā glezna ieraudzīta, pārdzīvojums var arī izpalikt – aura neiedarbojas.

Tūristu pūļi Monas Lizas priekšā Benjamina skaidrojumā īsti neiederas. Viņu uzvedībā ir kaut kas no svētceļnieku lietišķās nopietnības – viņi zina, ko grib, un zina, kas, sasniedzot mērķi, ir jāizdara. Viņi grib iegūt gleznas attēlu tieši savā fotoaparātā vai telefonā, un viņus nemulsina tas, ka pasaule ir pilna ar Monas Lizas fotoreprodukcijām. Protams, ir dažādi iemesli, kāpēc šie cilvēki tā rīkojas. Nepārprotami nozīme ir tam, ka glezna ir slavena. Taču kāpēc tā ir slavena? Es teiktu, ka viens no iemesliem ir tas, ka tai ir labs stāsts. To patiešām var atstāstīt, papildināt un pārstāstīt. Autors ir viens no izcilākajiem renesanses māksliniekiem un izgudrotājiem, iespējams, gleznā ielicis kādu īpašu vēstījumu, katrā ziņā Monas Lizas smaids esot noslēpumains un neatkārtojams, bet acis seko līdzi skatītājiem, lai kurā pusē viņi nostātos. Un vēl neparastā zādzība, pēc kuras noziedznieks vairākus gadus glabāja Monu Lizu pagultē. Par šo gleznu var romānus rakstīt!

Monas Lizas gadījums iet krustā vēl ar vienu teorētisku pieņēmumu. XX gadsimta 50. gados pazīstamais rakstnieks eksistenciālists un Francijas kultūras ministrs Andrē Malro nāca klajā ar ideju par muzeju iztēlē (Musée Imaginaire). Viņš pievērsa uzmanību iespējām, ko dod enciklopēdiska stila muzejs. Tajā vienkopus ir iespējams skatīt dažādu laikmetu un civilizāciju mākslas darbus. Vēl lielākā mērā šāda līdzās nostatīšana ir iespējama ar fotogrāfiju palīdzību. Malro bija lasījis Benjamina eseju, bet viņa skatījums uz reproducēšanas laikmetu atšķīrās. Viņaprāt, fotoreprodukcijas pavēra ceļu jaunai mākslas uztverei, tā var palīdzēt katram cilvēkam iztēlē izveidot savu personisko muzeju, kurš viegli var pārvarēt dažādus reālās pasaules ierobežojumus. Ja vēlamies, varam līdzās novietot antīko skulptūru un afrikāņu masku, un šajā kontrastā abas atklāsies jaunā veidā, iegūs jaunu nozīmi. Turklāt arī mākslas darbi kopumā šādā eklektiskā salikumā zaudē piesaisti konkrētai reliģijai vai vēsturiskam kontekstam, toties manāmāka kļūst to forma, tehniskie paņēmieni, tēli.

Šāda līdzās nostatīšana patiešām ir iespējama gan iztēlota, gan arī ļoti reāla muzeja veidā. Tomēr Malro no muzeja apmeklētājiem acīmredzami prasa ļoti daudz. Viņiem jābūt radošiem, spējīgiem orientēties lielā mākslas darbu klāstā, viņiem jāspēj izdarīt izvēles un reflektēt par tām. Bet Monas Lizas fenomens liecina, ka lielākā daļa muzeja apmeklētāju neko tādu darīt nevēlas. Milzīgajam mākslas darbu klāstam, kas ir pieejams lielajos muzejos vai internetā, viņi pretojas un vēlas skaidrību, kuri tad ir tie pāris mākslas darbu, kas noteikti jāredz. Pārējiem viņi vienkārši iet garām.

Priekšmetu vēsture

2010. gadā BBC Radio 4 pārraidīja simt radioraidījumu sēriju, kuras nosaukumu varētu tulkot kā Pasaules vēsture, izstāstīta ar 100 priekšmetu palīdzību (A History of the World in 100 Objects). Raidījumi tika veidoti sadarbībā ar Britu muzeju, simt priekšmetu tika izraudzīti no tā krājuma un izlikti apskatei muzeja ekspozīcijā. Tekstu autors bija Britu muzeja direktors Nīls Makgregors. Vēlāk raidījumu scenāriji tika izdoti atsevišķā grāmatā. Katrs raidījums bija piecpadsmit minūšu garš, galvenais runātājs bija pats Makgregors, un viņam pievienojās dažādu jomu eksperti. Eksponāti bija izvēlēti tā, ka ikviens ilustrēja kādu būtisku tēmu pasaules vēsturē, teiksim, par pirmo akmens darbarīku izgatavošanu tika izstāstīts ar atradumiem no Olduvajas aizas Tanzānijā.

Projekts izrādījās ļoti veiksmīgs, un dažādi muzeji, arī Latvijā, tādā vai citādā veidā, virtuālajā vidē vai izstādes formā ir to atdarinājuši. Ideja, ka vēsturi varētu izstāstīt, izmantojot atsevišķus priekšmetus, protams, nav jauna, bet projekta autori bija atraduši ļoti veiksmīgu un mūsu laikmetam atbilstošu kombināciju – nozīmīgāko eksponātu tops plus īss, interesants stāsts par katru izvēlēto priekšmetu.

Britu muzejs tādā veidā risināja problēmu, ar kuru saskaras ikviens, kas šajā muzejā bijis, – ekspozīcija ir ārkārtīgi plaša un eksponātu daudzums – milzīgs. Pēc pāris zālēm jau iestājas sagurums un ir arvien grūtāk kaut ko uztvert. 100 priekšmetu projekts būtībā piedāvā nosacītu obligāti apskatāmo eksponātu sarakstu. Noklausoties radioraidījumu vai izlasot kādu nodaļu grāmatā, acumirklī rodas vēlme aiziet uz Britu muzeju un savām acīm ieraudzīt nevis visus, bet tieši konkrēto priekšmetu. Cieņu Britu muzejs pelnījis par to, ka tam ir pieticis drosmes izdarīt izvēli (droši vien nopelni ir arī BBC cilvēkiem). Skaidrs, ka, izceļot simt priekšmetu, pārējiem eksponātiem tiks pievērsta mazāka uzmanība. Dabiskā reakcija būtu paziņot, ka visi eksponāti ir ļoti svarīgi un katrs cilvēks muzejā taču atrod kaut ko sev piemērotu, tāpēc labāk atstāt visu eksponātu blāķi, kā ir.

Taču ir vērts pamanīt, ka diez vai projekts izdotos, ja muzejs vienkārši būtu izvēlējies simt nozīmīgākos priekšmetus. Stāstiem tomēr šeit bija liela nozīme. Jāsaka, tieši 100 priekšmetu projekta stāstus varētu būt visgrūtāk atdarināt. Kā teksti, it sevišķi runātā veidā raidījumā, tie, manuprāt, ir neparasti labi nostrādāti. No vienas puses, tajos izpaužas paša Makgregora talants, un viņam šī nav vienīgā populārās vēstures grāmata. No otras, projektā visur jūtams, ka ir ieguldīts liels darbs un resursi. Stāstos par priekšmetiem nav nekā no pētnieku birokrātiskā stīvuma, katrs ieskats vēsturē tiek sasaistīts ar mūsdienu pasauli vai iekļauts plašākā literārajā, zinātniskajā, sociālajā kontekstā. Tie patiešām ir stāsti, kurus var klausīties ne tikai simt, bet, iespējams, pat tūkstoš un vienā raidījumā.

Literatūra un cilvēki

Teikt, ka muzejā ir jāstāsta stāsti, ir banāli, jo to tagad katrs jau zina. Stāstus stāsta visi. Nesen lasīju par kartupeļu čipsu ražotāju, kura panākumi tika skaidroti ar to, ka viņš bija spējīgs piedāvāt stāstu par sevi un savu uzņēmumu. Tomēr ir jau arī iemesli, kāpēc stāstiem piešķirta tik liela nozīme. Tie iesaista un piesaista, arī emocionāli. Mēs gribam zināt, ar ko viss sākās, kā beidzās, dzīvojam līdzi. Tā ir cita komunikācijas forma nekā bezkaislīga informācija, kura ir iedarbīga tikai tad, ja apmeklētājs vai nu pats ir trenēts eksperts, vai uztver muzeju kā autoritāti un jūtas pateicīgs, ka ar viņu kāds dalās zināšanās. Tomēr muzeji patlaban arvien vairāk kļūst par izglītojošas izklaides iestādēm, kuru mērķis ir piesaistīt jebkādu apmeklētāju, neatraidīt nevienu.

Droši vien tieši viņu dēļ muzeju ekspozīcijās arvien biežāk virtuālā veidā ir klātesoši konkrēti cilvēki, kas stāsta par sevi. Piemēram, šī gada jūnijā tiek plānots atklāt grandiozu Bordo vīna muzeju jeb Vīna galvaspilsētu. No medijos pieejamās informācijas iespējams saprast, ka liela loma muzejā būs ierādīta pašiem vīndariem, kuri ar dažādu mediju palīdzību atklās vīna audzēšanas dažādos aspektus. No vienas puses, tas ir vienkāršs un politkorekts paņēmiens, kā atdzīvināt vēstījumu – ļaut cilvēkiem pašiem runāt. No otras, nevar noliegt, ka šāds vēstījums būs iedarbīgs un kaut kādā ziņā arī patiesīgs.

Droši vien būtu naivi kuratora veidotu ekspozīciju uztvert kā nepastarpinātu sastapšanos ar īstiem cilvēkiem, lai kā ekspozīcijas veidotāji būtu centušies izvairīties no manipulācijas. Tomēr stāstu stāstīšana muzejos, manuprāt, nav tikai komerciāls triks. Drīzāk gribētos teikt, ka mainās daudzu muzeju žanriskā piederība. Muzejs vairs nav analogs enciklopēdijai vai zinātniskam pētījumam, kas ilustrēts ar eksponātiem. Tas drīzāk pietuvojas literatūrai, teātrim vai kino, turklāt šī tuvība nav obligāti pazemojoša vai degradējoša. Tāpat kā pastāv lubu literatūra un nopietnā literatūra, arī muzeji var būt gan komerciāli, gan izsmalcināti, pat ja tie nav zinātniski vai pat populārzinātniski. Vienkārši muzejs kā literatūra ir cits žanrs.

Viens no interesantākajiem pēdējo gadu muzejiem, kurš 2014. gadā saņēma Eiropas gada labākā muzeja godalgu, otrajā vietā atstājot rīdziniekam Žanim Lipkem veltīto muzeju, ir pazīstamā turku rakstnieka, Nobela prēmijas laureāta Orhana Pamuka, izveidotais muzejs Stambulā. Tā nosaukums ir Nevainības muzejs. Pēc skata tas atgādina renesanses laika intelektuāļu neparastās objektu kolekcijas. Pamuks muzeju veidoja, rakstot romānu ar tādu pašu nosaukumu par divām ģimenēm, kas it kā dzīvojušas 70.–80. gadu Stambulā. Ekspozīcija ir fikcija, jo cilvēki, par kuriem šis muzejs vēstī, nav reāli. Tomēr vienlaikus stāstījums ir patiess, jo parāda autentiskas lietas no laika, kas aprakstīts romānā. Vārdu sakot, muzejs un stāsts saplūduši vienā. 

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja