Savā ziņā varētu teikt: jaunā klasika. Tāda, kurā perfekta ir ikkatra detaļa operas mākslu sintēzē no muzicēšanas līdz mizanscēnām, izrādes personāžu ķermeņa valodai, vizuālajai videi un tās izgaismojumam. Turklāt šis iestudējums patiešām saviļņo. Nevis pārsteidz vai šokē. Izrādās, tas šodien iespējams, nepārsteidzot ar mākslotām, sadomātām novitātēm. Un arī neiegrimstot tradīciju putekļos, kuru desmitgažu rutīnā vairs nav un nevar būt nekā jauna. Turklāt, arī neironizējot par tik pazīstamo materiālu, kāda ir skatītāju vismīlētākā Pētera Čaikovska opera Jevgeņijs Oņegins. Tātad, nebaidoties no šī materiāla un neatsvešinoties no sentimenta, kam dodot priekšroku, komponists un viņa libretists Konstantīns Šilovskis savulaik (1879.gadā) savā operā jeb "liriskajās ainās" (komponista paša dotais žanra apzīmējums!) apzināti izslēdza no spēles visnotaļ pirmavota — Aleksandra Puškina dzejasromāna ironiju. Šādi mani uzrunāja Krievijas Lielā teātra viesizrāde 21.jūnija vakarā Latvijas Nacionālajā operā, paša šī teātra galvenā diriģenta Aleksandra Vederņikova vadībā. Tā uzrunāja, atklājot darba pašu būtību. Un šīs būtības atklāsmē ļoti organiski iederējās gan tas, ka komiskā mājskolotāja Trikē kuplejas lauzītajā krievu valodā šoreiz dzied Ļenskis, pats kļūdams šajā brīdī žēlojami smieklīgs. Ka savu pirmo āriju, atzīstoties mīlestībā Olgai, viņš nodzied, stāvot durvīs skatuves malā (nevis vidū!). Un ka neviens tā arī nedejoja lielo polonēzi!
Tīra manta
Kā tīru mantu šo lirisko drāmu skatītājiem atklāj gados vēl jaunais, taču pieredzējušais, savā domā dziļais un spilgtais Krievijas režijas talants Dmitrijs Čerņakovs Viņš pats arī veidojis atbilstošu — savā būves pamatīgumā un perfekcionismā ļoti reālistisku scenogrāfisko vidi. Tās vadmotīvs divās dažādās pasaulēs — divās noslēgtās vidēs, kuras operas gaitā nomaina viena otru, ir istaba ar ovālu galdu centrā un greznu lustru, kas izrādes otrajā daļā ir jau milzīga. Šie abi interjera priekšmeti kļūst par funkcionāli aktīviem izrādes elementiem: viesistabā pie galda norisinās pilnīgi viss, ieskaitot pat dueļa skatu, kas šoreiz gan risināts kā muļķīgs, liktenīgs negadījums. Lustra iedegas līdz pat jau neikdienišķam spilgtumam, tā "akompanējot" galvenās varones eksaltētās mīlas arvien pieaugošajam spēkam.
Šo istabu galvenā iemītniece D.Čerņakova risinātajā skatuviskajā stāstā ir Tatjana. Psihoanalītiska viņas iekšējās pasaules atklāsme, soli pa solim. Nevis trijos cēlienos, bet gan nepārtrauktā septiņu lirisko ainu virknējumā ar tikai vienu (!) starpbrīdi, kas nodala vienu dzīvi (viesistabā lauku klusumā, Larinu muižā) no otras dzīves (Pēterburgas aristokrātijas salonā).
Jā, es laikam saukto šo operu: Tatjana. Savas vārdamāsas, Tatjanas Monogarovas tik emocionāli patiesīgajā vokālajā un arī aktrises sniegumā, galvenās varones tēls un tā izaugsme atmiņā paliks vēl ilgi. Tikpat spilgti kā viņas liriski dramatiskā soprāna krāsās, tas izpaudās ikvienā kustībā, mīmikā, ķermeņa valodā, kura bija izteiksmīga ik žestā. Ne tikai visos aspektos iespaidīgajā viņas centrālajā monologā vēstules skatā, bet arī brīdī, kad klusējot un pilnīgi nekustīgi, ar taisnu muguru un nodurtu galvu sēžot garā galda galā, viņa klusējot noklausījās Oņegina pieklājīgo pamācību. To, kura pēc tam sūrstēs sirdī visu mūžu. Zīmīgs ir arī īsais brīdis, kad Tatjana, noglāstot Ļenska vaigu īsi pirms dueļa parāda — viņa vienīgā saprot dzejnieka trauslo būtību. Vai vēl jāsaka, ka patiesu līdzpārdzīvojumu rosināja viss Tatjanas ceļš no kautrīgas, naivas, pašas pirmo jūtu brāzmainās eksaltācijas pārsteigtas lauku jaunavas — sapņotājas līdz augstākās sabiedrības dāmai, kura jau prot perfekti valdīt savas emocijas un atsakās no sirdī vēl arvien gruzdošās mīlas…? Ne velti viņa tieši par šīs lomas atveidojumu Krievijā titulēta kā gada dziedātāja, gada muzikālā teātra aktrise. Taču nedrīkst arī neievērot, cik jūtīgi un smalki viņas un arī niansētā, vārda vislabākajā nozīmē liriskā tenora Romāna Šulakova atveidotā Ļenska (it īpaši pirmsnāves ārijā!) saviļņoto domu un jūtu partitūru mums atklāja Lielā teātra orķestris, paklausot A.Vederņikovam pie diriģenta pults.
Izspēlē pat visslēptāko
Ne vēsts no raupji impulsīva, masīva skaļuma! Ar kamermūziķu intonāciju tas atklāja skaņās pat varoņu zemapziņu. Pie mums Jevgeņiju Oņeginu tā nespēlē un laikam vēl ilgi nespēlēs. Žēl. Ja nu vienīgi… Te jāteic, ka Vederņikova precīzie, vizuāli neuzkrītošie žesti, kuros nebija nekādas teatrālas izrādīšanās, man savā ziņā atgādināja jaunā vācu talanta Korneliusa Meistera darba stilu pie Riharda Vāgnera operas Zīgfrīds diriģenta pults.
Ja nu reiz par muzikālo pusi, tad īpaši gribu atzīmēt saskaņoto izrādes ansambļa darbu, kurā tik organiski un raksturīgi dzīvespriecīgās un arī egoistiski pašpietiekamās Olgas (Tatjanas māsas) lomā iekļāvās Margarita Mamsirova, sulīgi dziedot, tēlojot un pat vārda vistiešākajā nozīmē dejojot "do upada" (līdz krišanai) Larinas lomā darbojās Makvala Kasrašvili. Lielisks tipāžs gan vokālajā, gan vizuālajā Aukles tēlā bija Emma Sarkisjana, kā arī Gremina lomā Aleksandrs Naumenko, lai gan ir dzirdēti arī dziļāki un spēkpilnāki basi. Pat šajā pašā izrādē — Zarecka atveidotājs Valērijs Gilmanovs.
Baritons Vladislavs Suļimskis pārliecinoši parādīja mums divus dažādos Oņeginus — provincē garlaikotu pilsētas kundziņu un spējas kaisles pārņemtu sabiedrības atstumto. Te ļoti vietā arī apgrieztā situācija režijā: cik lielu sabiedrības cieņu viņš baudīja, ierodoties laukos (pie galda sēdošie kungi tūlīt uzvilka atpakaļ karstumā novilktās žaketes!), tik nevērīgi un vienaldzīgi viņu pēc "ceļojumu gadiem" sagaidīja Pēterburgas aristokrātijas ballē — brokāta žaketītē tērptajam Oņeginam pat neatradās vieta pie ovālā galda. Gribētos nosaukt, taču diemžēl nezinu vārdu lieliskajam tenoram, kurš pirmajā cēlienā uzsāka solo smeldzīgajā zemnieku dziesmā.
Bet vai klausoties un līdzdzīvojot varoņu attiecībām tik ļoti patiesajā izrādes intonācijā, ievērojāt, ka vienlaikus ik stopkadram šajā izrādē ir gleznas pašvērtība? Gan D.Čerņakova veidotā, gaumīgā scenogrāfija (atgādināšu, ka režisors veidojis scenogrāfiju ne tikai savām, bet arī vairākām savu kolēģu, citu režisoru izrādēm!), gan tai pieskaņotā, vienotā siltā krāsu gammā veidotie Marijas Daņilovas kostīmi (1.cēlienā). Līdz pēdējam sīkumam izstrādātas mizanscēnas. Un tas viss Gļeba Fiļštinska izcilajā gaismu mākslā, kurā tverts pat agrās rīta saules atspīdums uz istabas sienas.