Visbeidzot ar 1927.gadu datētā Ernesto Lekuona Malaguenja, kuru K.M.Šišons pats aranžējis simfoniskajam orķestrim, ko paveicis augsti profesionāli un ar garšu, izceļot LNSO potenciālu. Orķestra mūziķu apliecinājums no aizrautīga tutti un grupu saspēles līdz izcilajiem flautistes Ditas Krenbergas, obojista Andreas Gallo, klarnetista Gunta Kuzmas, vijolnieka Sandra Šteinberga un čellistes Lolitas Liljes solo bija arī visas programmas īpašā virsvērtība. Visaugstākā klase! Turklāt orķestra atakas dzīvo, karsto elpu ne brīdi neaizžņaudza stress vai pārcenšanās, rūpējoties par precīzu ritmiski sarežģītās partitūras atklāsmi. Diriģentam bija izdevies atraisīt kolektīvu muzicēšanai, un tieši tāpēc izdevās.
Pavisam citāda orķestra skaņa. Nervs. Atdeve. Emocionālais tonuss un vienlaikus precizitāte. Jau kuro reizi tas jāsecina par Latvijas Nacionālo simfonisko orķestri, kurš dažu diriģentu rokās atdzimst īpašā — ļoti augstā un dzīvi uzrunājošā mākslinieciskā kvalitātē. Tieši tāds diriģents ir Gibraltāra brits Karels Marks Šišons, kuru LNSO un tā publika pazīst jau deviņus gadus un kurš ar nākamo sezonu būs mūsu vadošās nacionālās simfoniskās vienības galvenais diriģents. Spāņu un čigānu mūzikas koncerts, kuru viņš diriģēja Lielajā ģildē 27.II, vienlaikus iepazīstināja ar nu jau kārtējo spilgto viessolistu — Itālijā, Kremonā dzīvojošo krievu vijolnieku Sergeju Krilovu, kura temperaments, muzikalitāte un pārsteidzošā virtuozitāte bija kā radīta kolorītajai programmai. Tajā viņš kopā ar orķestri atskaņoja XIX gs. leģendārā vijoļvirtuoza Pablo de Sarasates komponētos opusus (Andalūzijas romance, Čigānu melodijas do minorā, Koncertfantāziju par Karmenas tēmām) un Eduāra Lalo Spāņu simfoniju (pēc būtības vijoļkoncertu), kuru pie mums pirms viņa atskaņojuši vien divi vijolnieki — grieķis Krists Galileass (2004) un francūzis Dāvids Grimāls (2007). Spēlējot sava tēva, "XX gadsimta krievu Stradivāri" izgatavoto vijoli, kas dēla rokās tagad jau ir dārga piemiņa, S.Krilovs pārsteidza gan ar izsmalcināto un piesātināto, taču tīši "nepieglausto" toņa kultūru, gan tik viegliem un aizrautīgiem lidojošajiem staccato, kādus gadās dzirdēt patiešām reti. Tāpēc, ka šie un citi vijoļtehnikas paņēmieni bieži bija uz robežas starp akadēmisko interpretāciju un ugunīgu tautas vijoļspēli.Bez liekas izdabāšanas un nekoķetējot ar popkultūru, dramaturģiski mērķtiecīgi veidotā programma pierādīja, ka t.s. akadēmiskā klasika ir joprojām dzīva māksla, kas spēj skart un saviļņot jebkuru, ne tikai tajā īpaši svaidītos. Šis nu ir tieši tas gadījums, par ko ievērojamais Krievijas komponists Rodions Ščedrins sarunā sacīja par mūzikas mākslas īpašo dabu: laba mūzika lieliskā izpildījumā spēj uzrunāt ikvienu, pat tādu, kas izaudzis vientulībā Fidži salā un pirmoreiz mūžā klausās simfonisko koncertu!