Tikai bandiniekiem — mazas. Kā bērniem, kuri miruši vecāku nolaidības dēļ. Vai bandinieki ir laidņu un dāmu ārlaulības bērni? Viņa domāja, ka ar kauju, kurā divas dāmas viena otru nogalina, var pasargāt karali. Viņa domāja, ka rokāde tāda bērnu spēle vien ir. Bērnišķīgāka par bērnu matu, ar kuru viņai iecirta un padarīja par bērnu. Ak dievs, cik tas ir vienkārši. Nevajag tiesas un šķiršanās. Tikai vienu šaha partiju. ** — Saliec kauliņus! — stūrējot sporta automašīnu, viņš ierosina. Viņa pasmaida un alkaini, spīdošas uzvaras gaidās kārto mazu magnētisku šahu. Melnā dāma uz melnā, baltā uz baltā. Torņi pa malām. Zirgi pa vietām. Viņa ir vingrinājusies šajā spēlē ilgi, bet viņš to neesot spēlējis kopš vidusskolas laikiem. Viņa jūtas kā šaha lielmeistare un krāmu tirgū ilgi meklēto miniatūro šaha galdu, sakārtotu un gatavu kaujai, lepni uzstutē uz savas mazās plaukstas un pabāž viņam zem deguna. — Sāc! Tev baltie. Varu spēlēt ar melnajiem. Man vienalga. Viņš pieņem izaicinājumu, un šaha lauciņš tiek pagriezts ar baltajiem pret viņu. Viņš trenc savu dzelteno sporta auto lielā ātrumā cauri priežu mežam. Viņi brauc uz jūru. Viņš ir varens. Stūrē un spēlē šahu. Saraustīts skatiens kā volejbola bumba lido no šaha galda pie priedēm, kuras savas saknes izpletušas kā augstpapēžu kurpes, aiz kurām paklupt ir tīrais nieks. Viņš sāk ar bandinieku. Viņa it kā spēlējoties, nevis spēlējot pastumj mīnu laukā arī savu bandinieku. Tā viņi pašpārliecināti sūta cīņā figūras vēl un vēl. Vienu. Otru. Izmisumā. Gribēšanā uzvarēt. Gribēšanā. — Šahs, — viņš mierīgi izdveš un pievēršas ceļam. Tikai ceļam. Viņa pēta šaha galdu. Ārēji mierīgi, it kā tas būtu viegli izmazgājams biešu traips uz baltas kāzu kleitas. Lūpas kaut ko nedzirdami murmina. Acis nolaižas kā princesei, kuru bildina cūku gans. Viņa grib. Tik ļoti grib. Nevar. Nedrīkst. Viņas dzīves samocītās dienas atkal grib tapt mocītas. — Un mats? — viņa pēc iespējas vienaldzīgāk naivi jautā. — Bērnu mats, — viņš nevar apvaldīt smaidu. Viņa lūpas kā jāņtārpiņš reaģē uz jaunās dāmas neslēpto izmisumu. Viņš spiež pedāli grīdā. Līksmo ne tikai viņa lepnums. Līksmo viss priežu mežs, jo jūras sūtītais vējš tā arī nekad nav spējis nogāzt visu mežu. Tikai dažus nieka kokus. Tikai nejauši. — Mašīnā, taču nav iespējams uzvarēt. Kratīties un vēl spēlēt šahu?... Apsēdīsimies pie jūras, un tad tu redzēsi, — viņa, veroties uz pretim skrejošo pludmali, mierina sevi. — Labprāt, — viņš atkal smaida. Jūra vienmēr ir vietā. Nebēg. Rokas, kā noglāstīt, aizķert gribēdamas, nezina miera. To ļaudis iesaukuši par paisumu un bēgumu. Jūra nebēg. Gribētu viņi, lai bēg. Kā ievainota stirna. Ar putām uz lūpām. Viņa izraušas no automašīnas. Kurpes aizlido. Katra uz savu pusi. Viņa iegremdē pēdas karstajās smiltīs un cenšas patikt. Grib izskatīties sievišķīga. Bērnišķīga. Nedaudz uzspēlēti, gurnus grozīdama, viņa skrien uz jūru. Palēkdamās. Klupdama. Pilsētnieciski spiegdama. Viņa pietupstas, lai noglaudītu viļņu galotnes. Tā dara visi. Jāzina, kāds jūrā ūdens. Sāļš asaru strauts. Visas pasaules asaru. Neēdušo afrikāņu un apšauto irākiešu sievu. Sarkanajā jūrā par maz vietas tam visam. — Baigi silts, — viņa atbild uz neuzdotu jautājumu un pagriežas, lai ieraudzītu viņu. — Es saliku kauliņus. Nāksi? — Jā, — viņa attrauc notī, kas vairāk atgādina "murr..." vai "mjau". Viņa taustās pa kabatām, lai uzpīpētu jau daudztūkstošo cigareti savā divdesmitgadnieces mūžā. Tās palikušas mašīnā. Viņa bez pīpēšanas nevar. Nemaz. Skābekļa par daudz šajā pasaulē. — Mašīna ir aizslēgta. Un atslēga... nolauzta! — viņš joko, jo nemiers, kas pārņem pīpmani tad, kad cigarešu paciņa ir tukša, ir komiksu vērts. Ja viņa būtu kāda cita, viņš cigaretes paslēptu un meiteni vadātu ar mašīnu, līdz viņi nonāktu vietā, kur mētājas daudz izsmēķu. Nezin, ko viņa darītu? Raktos ar smalkajiem pirkstiem pa izsmēķiem? Smirdīgiem. Sacietējušiem. Mīkstiem. Svaigiem un veciem. Vai viņas gludie pirksti tiešām paņemtu to garāko, līdz galam neizsmēķēto, un baudkāri iespraustu to savās pilnīgajās lūpās? Tad viņš piedāvātu viņai rumu un sasviedrētu kreklu. Lai viņas smirdoņa ir nevainojama. Kā jūrniekam. Kā rakstniekam. Kā... — Vai tev noteikti jāsmēķē? — Jā. — Nevari šodien to nedarīt? — Nē. Viņa jūtas neveikli. Viņa zina, ka viņam nepatīk. Turklāt viņa ir radusi piemēroties. Apkārtējiem. Lai visiem būtu labi. Šoreiz nevar. Viņa novelk baltu, piegulošu krekliņu, kuru lielveikala izpārdošanā bija nopirkusi par pēdējo stipendijas naudu. Kailo krūšu gali draud izdurt viņam acis. Viņa zina visu par savām skaistajām krūtīm. Tās ir tvirtas. Nelielas. Nekaunīgas. Džinsus viņa nenovelk. Arī par saviem pilnīgajiem gurniem viņa visu zina. Tie ir pārāk pilnīgi. Līdz žurnāla vākam vēl tāls ceļš ejams. Viņš vēl nav redzējis viņu kailu. Un ja viņam nepatiks viņas gurni? Viņš savos četrdesmit daudzas sievietes ņēmis un atlaidis. Noteikti. Krūtis gan viņa uzmanību varētu sašņorēt ar jūrnieka mezglu. Viņa ir gandrīz pārliecināta par savu uzvaru. Šahā. Un vispār. — Hmm... — viņš cenšas lūkoties uz rāmo jūru. Un arī būt rāms. — Nu spēlējam taču! — Viņa rotaļājas ar smalkajām jūrmalas smiltīm. Ļauj tām birt starp pirkstiem. Kā smilšu pulkstenī, kurš tikai ber un neskaita. Neskaita. Apstājies. — Tu tāda?… — Kāda? — Plika. — Pusplika. Viņš atkal smaida. Viens lūpu kaktiņš savelkas uz augšu, acis viltīgi samiegtas. — Labi. Spēlējam uz kaut ko! — Viņš bungo pirkstus pa plastmasas šaha galdiņu. Blakus dāmai. Viņa iestīvē roku džinsu kabatā un spožajā saulē mēģina skaitīt monētas. Vienīgās. Pēdējās, kas palikušas no stipendijas. — Aizmirsti. Uz materiālām lietām mēs nespēsim. — Forši. Uz ko tad? — Viņa saudzīgi, priecīgi, pat pateicīgi stūķē savu pēdējo naudu atpakaļ kabatā. — Izdomā. Es jau zinu, ko gribēšu, ja uzvarēšu. Viņa pamana viņa skatienu kavējamies pie uzspicētajiem krūšu galiem. — Pasaki, uz ko tu spēlēsi, lai mana vēlēšanās nesanāk sliktāka. Stulbāka... Piepeši viņš pieceļas un, neko neatbildējis, iet uz mašīnu. Blondie, zīdainie mati plīvo vējā. Priecīgi. Dīvains tips. Apvainojās vai? Tas taču būtu tikai godīgi zināt otras puses munīciju. Karā tā ir, viņa domā. Noklaudz mašīnas durvis, un viņš nāk pie viņas. — Uzraksti savu uz lapiņas un iedod man. Pēc spēles, ja būšu zaudējis, izlasīšu. Izpildīšu. — Balta lapa un pildspalva izaicinoši tiek noliktas smiltīs blakus šaha galdam. — Vai tu to patiešām izpildīsi? Pavisam noteikti? Goda vārds? — viņa jūtas saviļņota un sāk rakstīt, nesagaidījusi atbildi. — Jā. Noteikti izpildīšu. Viņas acis smejas. Iztēlojas, kā viņš pildīs TO. Ar slaidu plaukstas kustību viņa pabeidz rakstīt. Lapiņa tiek salocīta tik rūpīgi, ka trūkst tikai zīmoga un notāra apliecinājuma. Tagad raksta viņš. Ticis pusē, apstājas un vērīgi, nopietni lūkojas viņā. — Vai tu pildi savus solījumus? — Jā, vienmēr, — viņa samelo. — Tev ir jāapsola, ka zaudējuma gadījumā tu TO, kas šeit rakstīts, izpildīsi. — Apsolu, — viņa ķiķina. Viegli salocīta zīmīte iegulst viņas plaukstā, un spēle var sākties. Viņa aizkūpina cigareti. Krūšu gali kā iekarotāja notēmētas bultas raugās tieši viņa muskuļotajās krūtīs. Viņa sāk. Atkal ar bandinieku. Šoreiz viņa ir uzmanīga. Domā ilgi. Plāno. Apsver. Vētī savas izredzes. Cigarešu galu kaudzīte smiltīs skaita laiku. Kritušo kareivju kaudzītes katrā pusē arī. Nopietnas, gaidpilnas sejas. Tas vairs nav apturams. Viens uzvarēs, un zaudētājs vīstīs vaļā savu spriedumu. Veiks labprātīgu izpildi. Uzreiz. Viņam iezvanījās telefons. — Es nevaru tagad runāt!… Vēlāk... Jā, man ir svarīga tikšanās. Piezvani rīt! — Viņš aizver telefonu. Viņa acis paveras viņā. — Šahs, — viņa izmanto apjukumu. Viņš atkāpjas. Ar karali. Viņa zina, ka nedrīkst pārtraukt. Jāpiesaka šahs. Šahs. Šahs. — Šahs, — viņa pavirza savu dāmu. Izvirtušu. Viņa jau ieguvusi viņa laidni un zirgu. Vajadzēja karali. Atstāt bez izvēles. Mats un cauri. Viņš piebīda savu laidni. Viņam nav tā žēl. Dāmas dēļ. Viņa vairs nevar pieteikt šahu. Un seko kļūda. Turpmākajās dažās minūtēs viņa zaudē laidni un zirgu. Tikmēr cigarešu gali ir piepildījuši gandrīz visu izrakto brīvdabas pelnutrauku. Daži izdedžu filtri pavisam melni, citi — gaiši brūni. Lielāks un mazāks uztraukums. Tas strāvo ap viņu. Un viņu. — Šahs, — saka viņš un ieurbj savu gaišzilo acu pāri viņā. — Tev ir tikai viens gājiens. Pēdējais, — ērti pārlikdams vienu kāju pār otru, viņš triumfē un atspiežas uz elkoņiem, lai vērotu. Smaidītu. Svinētu. — Ja es pazaudēšu dāmu, man atliks vien laidnis un daži bandinieki. Tornis. — Tev nav citu variantu, — viņš izklausās apmierināts. Pēc ļoti saspringta klusuma brīža (viņa taču meklēja citu iespēju) viņa nopūšas, kā cilvēks, kurš zaudē dāmu. Viņa bija šis cilvēks. Šajā partijā. Tālāk viss risinājās ātri. Viņas karalis tika iedzīts laukuma stūrī un viņa dāma rokrokā ar torni iekaroja, ieguva. Apsmēja karali. Viņa bija zaudējusi. Viņa nolaida acis. Kā karaliene, kuru uzlūko mīļotais bruņinieks. Plaukstā pavisam sasvīdis snauduļoja rūtaina papīra gabals. Pārlocīts uz pusēm. — Vai man uzreiz TAS būs jādara? — viņa gribēja zināt. — Jā, jā. Jā! — Viņš kaut kur pavēderē centās saturēt sprūkošus smieklus. Velna milti, man nav prezervatīvu. Dušā biju tikai vakar. Apakšbikses ar mazu caurumiņu uz dibena, viņa domāja. Izsprukt nebija iespējams. Viņa TO bija solījusi viņam, nevis kādam tur. — Es salikšu figūras kastītē, — viņa mēģināja gaidīšanas burvību sastindzināt tumšā stūrī. Kaut uz brīdi. — Nē, nav nepieciešams. Es salikšu, — viņš smaidīja, un spēcīgas, vīrišķīgas plaukstas ieslaucīja figūras kastē. — Tev tas jāpilda. — Nu labi, — viņa izdvesa, nopūtās un sāka vilkt nost bikses, lai atklātu savus baltos, neglītos gurnus. Lai atdotos viņam par dievīgu šaha partiju. Lai izdzenātu visus brīnumu putekļus, kuri krājas mutuļiem starp divām radniecīgām dvēselēm. Viņš gribēja, lai to visu nogalina. Mani gurni. Balti, pretīgi gurni. Viņa atpogāja bikšu pogu. Rāvējslēdzējs bija līdz pusei. — Ko tu dari? — viņš šķita uzjautrināts. Izbrīnīts... Pilnā briedumā. — Nu, pildu to tavu vēlēšanos. Tu taču gribi ar mani nokniebties. Caur biksēm nevar. — Caur biksēm vai savādāk, bet tev papriekš ir jāizlasa, kas rakstīts tajā tur. — Viņš ar rādītājpirkstu norādīja uz smiltīs nomesto lapiņu. Ar izbrīnītu smuko ģīmīti viņa palūkojās uz smiltīs līdz pusei ierakto papīra gabalu un nedroši paņēma. Atlocīja to. "Vēlos, lai tu būtu mana verdzene. Desmit gadus, sākot no sekundes, kad paspēlēji šo šaha partiju," tur stāvēja rakstīts. — Kā? — viņa bija apjukusi. Pa īstam apjukusi. Sajukusi savās domās. — Pavisam vienkārši. Verdzenes dara visu. Visu, ko liek saimnieks. Es esmu saimnieks no šī brīža. Nē, jau trīs minūtes agrāk. Vai tad tu nezini, ko dara verdzenes? — Nu... — viņa nedroši iesāka, — viņas dejo, lāpa zeķes... — Tieši tā. Ģērb mugurā savu seksīgo krekliņu. Mēs braucam prom, — tagad jau viņa prieks bija gatavs aizslaucīt no ceļa visu. Pat jūru. ** Viņi brauca pa lielceļu. Tālu prom. Kaut kur. Nezin kur. Garām traucās neapstrādāti lauki. Kā pamesti bērni. Aizaugušas paduses. Piekrāmēti darba galdi. Meži. Izcirsti un dzīvi. Retumis kāda māja izbāza savu skaidu jumtu. Sabrukušie šķūņi, nekam nevajadzīgās klētiņas slēpās. Citi laiki. Viņi traucās lielā ātrumā ar dzelteno sporta auto. Pēc vairāku stundu ātras braukšanas viņi iegriezās pa šauru zemes ceļu. Priedes un lazdas pie ceļa liecās zemu. Sveicināja saimnieku. Viņi brauca pie viņa. — Un tās tu sauc par mājām? — viņa izstomīja, kad beidzot izkāpa no mašīnas. Sačākstējusi lauku māja vējā noslēpumaini brakšķēja. Viņa izskatījās nelaimīga. Sašļukusi no savām cerībām par mirdzošu nākotni. Nākotne ir arī rītdiena, parītdiena. Un visa turpmākā nedēļa. Glāžu nebija. Viņa gribēja dzert. Pat piedzerties. Lepnas mājas vietā viņai piedāvāja nožēlojamu būdu bez tualetes. Bez nekā. Pudele tika iztukšota ātri. Labi zinot, ka pēc tam iestāsies slinkais reibonis. Tāds, kad negribas darīt neko. Gribas būt gudram. Varonīgam. Seksīgam. — Ejam apliet ābelītes! — Viņš paņēma viņu pie rokas pirmo reizi. Viņa padevās. Viņa plauksta bija vīrišķīga. Silta. Maiga. Raupja. Viņas roka kā maza laiviņa iegūla bezgalīgā jūrā un slinkums noslīka. Ātri, bez sāpēm. Spaiņi viņus gaidīja pie upes. Ūdens mutuļoja. — Katrai ābelei pieci spaiņi, — viņš teica un, nēsājot ūdeni, slepus vēroja savu verdzeni. Neveiklu un skaistu. Kad darbs bija padarīts, vakars pārklāja savus melnos spārnus pār viņiem. Nogurums lipināja ciet acis. Viņš sameklēja skalus, noplēsa gabalu no piķa un aizkurināja ugunskuru. Tieši pie mājas. No garās zāles savus kaklus izbāzušas, kārdinoši lūrēja divas vīna pudeles. Viņiem. Nogurušajiem. Nebija korķu viļķa. Viņš ieskrūvēja gaisīgajā papes korķī skrūvi un ar savām stiprajām rokām to parāva. Korķis padevās un ar skaļu plunkšķi izlēca ārā no pudeles. — Tas tev. Vīns ir veselīgs, — viņš pasniedza pudeli viņai. — Nav obligāti jāizdzer viss, — viņa dzirdēja brīdī, kad mutē lija smaržīga veldze. Viņi sēdēja klusējot un vērās liesmās. Tās bija mūžīgā badā. Aprija visu, ko meta ugunij rīklē. Skurbs. Silts. Vakars. Viņi klusēja. Klusumu ik pa brīdim pāršķēla šķiltavu sprakšķis, jo dzima jauna uguns, lai aizdegtu cigareti. Ja vien tā zinātu, cik smēķēt ir neveselīgi... Viņa smēķēja daudz. Pie katra vīna malka tika aizdegta jauna cigarete. Vīna ietekmē. Verdzenes statusa ietekmē. Dvēseles slāpēs. Viņa apsēdās viņam klēpī. Ieritinājās Viņa jakā. Un pieglaudās. Kā ūbele. Viņi nerunāja neko. Ilgi. Skulptūras neprot runāt, bet tās paliek. Viņi vienkārši bija. — Jādodas gulēt, — viņš izgaiņāja klusumu. — Jā. — Man ir tikai vecs deķis, ar ko apsegties. — Labi. Viņi uzkāpa mājas otrajā stāvā. Pirmā apgūlās viņa. Viņš iekārtojās vēlāk. Izstiepa roku. Tā paslīdēja zem viņas kakla. Viņiem bija silti. Viņi sapņoja. Rīts iecirta pliķi ar saulesstaru. Viņš, vēl miegains, iedarbināja savu auto, lai dotos ceļā. Lai pārbūvētu māju. Pēcpusdienā viņa mājas pagalms bija nokrāmēts ar ķieģeļiem, dēļiem un dažādiem maisiem. Viņš sāka būvēt. Viņai. No gaismas līdz tumsai. Tikai viņai. Tad laimīgi, sēžot pie ugunskura, viņi runāja par padarīto. Tikai par to. Rīts bija smaržīgs, īsts. Dzestrs. Karsts. Vientuļš. Viņa pamodās pirmā. Neuzvilkusi drēbes, izgāja pļavā, lai plūktu lauku ziedus. Viņai patika ziedi. Viņa tos plūca un reiba no smaržas, viena pļavā ar gumijas zābakiem kājās. Viņa liecās un plūca. Plūca un smaržoja. Viņa pagriezās. Un pamanīja viņu. Ne guļošu, ne rīta tēju gribošu. Viņš sēdēja pie mājas un kā apstulbis vēroja viņu. Kauns. Viņai bija kauns kailai iet uz māju. Baltie, pretīgie gurni. Tie noteikti visu sabojās. Pļavā nevarēja palikt. Viņa centās izklāt ziedu klēpi pa visu augumu un skriet pie drēbēm. Viņa skrēja. Krūtis cilājās. Viņa steidzās. Pieskrējusi gandrīz pie durvīm, viņa sajuta spēcīgas rokas, kuras apķērušas viņu vilka atpakaļ. Viņa bija sprukās. Baltie gurni. Tie visu sabojās. Viņš noguldīja viņu turpat zālē, ziedošajā pļavā pie mājas. Viņš viņu skūpstīja un glāstīja kā neprātīgs. Arī viņa bija kļuvusi neprātīga, atklājot savus resnos, baltos gurnus. Viņi mīlējās. Viņi mīlēja. — Tu esi skaista, — viņš teica. Viņu dzīve svinēja mīlestību ar vīnu un skūpstiem. Ar padevību. Lēnprātību. Un katru dienu viņi spēlēja šahu. Tā pagāja visa vasara. Māja bija pārbūvēta. Tualete. Vannas istaba. Virtuve. Tās bija. Viņai. Viņi mīlējās saulrietā un austā. Viņiem laika nebija. Tas bija devies prom no bezcerīgas vietas, lai kādu citu sašņorētu vai iebiedētu. Ar katru dienu viņa kļuva prasmīgāka šaha spēlmane. Viņa zināja, ka var uzvarēt. — Uzspēlējam, — viņa kārtējo reizi teica. Lapas no kokiem todien rāva nost vējš. Tās padevās. Bija laiks. — Labi, — viņš padevīgi piekrita. — Es gribēšu spēlēt uz kaut ko, — viņa piebilda un iedeva viņam salocītu lapiņu. Ārī viņš kaut ko uzrakstīja un iedeva viņai. Sākās spēle. Bandinieki pirmie. Laidņi. Zirgi. Torņi. Visi krita. — Šahs, — viņa lepni paziņoja. — Un mats, — viņš viņu izlaboja. Viņa to nebija plānojusi. Nē, bija gan. Bet ne tik ātri. Viņš nekavējās. Paķēra savu lapiņu un burtoja: "Es vairs neesmu tava verdzene." Viņš lūkojās viņā. Ilgi. Cieši. Tukši. — Neesi, — viņš pateica un devās prom. Viņa palika turpat. Pļaviņā uz segas. Izbrīnīta. Gandarīta. Rokās gumza salocītais papīrs. Viņa to attina. "Vēlos, lai tu mani mīlētu mūžīgi. Lai tu būtu mana mīļotā." Viņa nesaprata. Vairs neko. Neko. Nākamās dienas aizšāvās garām kā rudeni pārgulējuši pīļu kāši. Viņš vairs viņu neapķēra, nemīlēja. Reti runāja. Bija drūms. Varbūt noskumis. Viņš viņu neapskāva. Viņš aizgriezās un neko vairs nelūdza. Neprātīgu krāsu kļavu lapas bija kļuvušas par prastu paklāju. Viņiem. Viņa bija pašpārliecināta. Priecīga. Lai kā viņa arī centās — nekas nesanāca. Viņš sadrūvējies centās pasmaidīt. Nespēja. Viņa saprata. Ar laiku. Tā nedrīkstēja. Tā ne. Kādu lietainu pēcpusdienu viņa apķēra viņu un aicināja uz šaha partiju. Viņš piekrita. — Uz ko spēlējam? — viņa jautāja. — Uz vēlēšanos, — viņš atbildēja. — Uz jebkādu? — Jā. Vēlēšanos izsaka pēc spēles, — viņš piebilda. Ierastā mirušo bandinieku, laidņu un zirgu jūra apjoza šaha galdu. Viens otru centās sakaut. Mērķtiecīgi. — Šahs, — viņš pieteica. Viņa izvairījās. Pavirzot karali. — Šahs, — viņš pieteica otrreiz. Viņa atkal tika cauri sveikā. — Šahs, — viņš vienaldzīgi pateica atkal. — Un mats, — viņa piebalsoja. Nebūt ne skumīgi. Zaudētāja bija gribējusi zaudēt. Figūras tika samestas kastē. Viņa. Viņa to izdarīja. — Kāda ir tava vēlēšanās, — viņa, saldi lūkojoties viņam acīs, jautāja. Klusums. Viņa acis pavērās debesīs. — Lai tu esi brīva. Lai tu ej. — Kā? Es vairs neesmu tava?… — Jā. Neesi. Viņš aizgāja. Strādāt. Pie saviem ķieģeļiem. Pie dēļiem. Pie mājas. Pie dzīves. Viņa palika uz ceļiem. Starp šaha figūrām un viņu kapa vietām.
Polaritāte
Smalkos, nekoptos pirkstos viņa virpināja zirgu. Virpotu koka zirgu. Ķīnas bērnu darbaspēka produktu. Koka zirgu. Viņa raudzījās lielā, ar zaļu samtu izoderētā koka kastē. Daudz mazu kapiņu. Laidņiem. Dāmām. Bandiniekiem. Karaļiem. Kurā kapiņā guldīt balto ķīniešu bēri? Visas iedobītes līdzīgas.
Uzmanību!
Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.