Džordža Gēršvina opera Porgijs un Besa. Kompānijas Living Arts, Inc (ASV) izrāde. Latvijas Nacionālajā operā 21.un 22.jūlijā plkst.20
Neaizmirstami saviļņojošs, vēsturisks notikums bija amerikāņu komponista Džordža Gēršvina (1898—1937) operas Porgijs un Besa (1935) pirmais un vienīgais iestudējums mūsu pašu operteātrī Rīgā, latviešu valodā, kuru 1973.gadā iestudēja jaunais igauņu diriģents, šodien starptautiski slavenais Eri Klass. Šī tautas drāma, kas pirmoreiz mūzikas vēsturē risināta, balstoties džezā un blūzā, un kuras galvenos mīlētājus Porgiju un Besu pie mums toreiz atveidoja Gurijs Antipovs un Rita Zelmane, daudziem (īpaši to gadu jaunatnei) bija kas īpašs. Drīz šo operu pirmoreiz Latvijā redzēsim afroamerikāņu mākslinieku izpildījumā.
Iestudējums, ko mums piedāvā producents Pīters Kleins un kompānija Living Arts Inc, tika radīta pirms 16 gadiem, lai Gēršvina šedevru parādītu gan lielās un mazās ASV pilsētās, gan visā pasaulē. Spilgtiem dziedātajiem — aktieriem, kuriem džezs un blūzs ir asinīs, vairāk nekā 1000 izrādēs sešu kontinentu 17 valstīs jau aplaudējuši pusotrs miljons skatītāju.
Kaut arī Porgija un Besas mūzika ir plaši pazīstama (atcerēsimies kaut vai populāro hitu Summertime, kas oriģinālā ir zvejnieka sievas Klāras šūpuļdziesma, arī citas iemīļotas melodijas — I Got Plenty of Nuttin, I"m On My Way u.c., kas kļuvušas par operas un vienlaikus — džeza klasiku), daudziem nav bijusi iespēja sajust tās autentiskumu un baudīt afroamerikāņu mākslinieku izpildījumā gullah (galā) valodā — kreoliešu dialektā, Āfrikas tautu un angļu valodas sajaukumā, kurā runā ap 25 tūkstoši atbrīvoto vergu pēcnācēju Dienvidkarolīnas un Džordžijas piekrastes rajonos.
Krievijas emigrantu ebreju ģimenē Ņujorkā dzimušais Dž.Gēršvins profesionālu muzikālo izglītību nav baudījis, taču kļuva par vienu no visinteresantākajām un nozīmīgākajām personībām ASV mūzikas vēsturē. Izpaužoties gan simfoniskajā mūzikā un operā, gan džezā un estrādes dziesmās, viņš vēlējās radīt ikvienam saprotamu mūziku. Viņš atrada šarmu ikdienas ielas skaņās, melnādainas veļasmazgātājas dziesmā, nabadzīgo ļaužu dejās. Viņš necēla sienu starp nopietno un vieglo mūziku un tieši tā radīja amerikāņu mūzikas klasiku. Saviļņots pēc 1926.gadā izlasītā Djubosa un Dorotijas Heivordu romāna Porgijs un Besa, viņš palūdza autoru uzrakstīt libretu, bet savu brāli Airu — dzeju operas dziedājumiem. Lai vēl labāk iepazītu melnādaino kultūru, viņš uz laiku apmetās ASV dienvidos, kur vēroja viņu dzīvi un sadzīvi, garīgos rituālus, dejas, dziesmas, tikumus. Dzīvodams visvienkāršākajos apstākļos, viņš gāja kopā ar vietējiem uz baznīcu un krogu, vēroja viņu runas un kustību manieri, ielu tirgotāju un ubagu kliedzienus, gadatirgu meldiņus. Tā viņš atrada operai tās īpašo intonāciju — dziedošo deklamāciju.
Porgijs un Besa divos cēlienos un deviņās ainās ir Gēršvina meistardarbs, amerikāņu operas virsotne. Aizraujošs mīlas stāsts risinās Dienvidkarolīnas pilsētiņas Čārlstonas nabadzīgā melnādaino kvartālā XX gadsimta 30.gadu sākumā. Ratiņkrēsla invalīda Porgija sirdsskaidrā mīlestība pret Besu uzplaukst zvejnieku, krāvēju, tirgotāju dzīves skaudrajā fonā un stiprinās vitālā apņēmībā sameklēt mīļoto, kura aizvilināta lielpilsētas burzmā… Neizskaistināti patiesā dzīves drāma pausta izcili melodiskā, emocionālā mūzikā, tomēr daļa sabiedrības nepieņēma jauno darbu. Vēsturiskajai pirmizrādei 1935.gada 30.septembrī Bostonā operu nācās teju par trešdaļu saīsināt! Īstie panākumi nāca tikai pēc autora nāves — 1942.gadā, jau pilnā instrumentācijā un bez kupīrām.