Rakstniece Inga Ābele: "Privāta iešana kājām ļoti palīdz. Bet to visu jau ir darījis Ziedonis. Tas viss ir ļoti sens".
Latviešu literatūra kļuvusi bagātāka par trīs jauniem romāniem. Pirms dažām nedēļām Dienas ābeļdārzā ar autoru savstarpēju intelektuālu "apdziedāšanos", stāstot vienam par otra veikumu, atklāja trīs jaunus izdevniecībā Dienas grāmata izdotus prozas darbus: Gundegas Repšes Bāreņu nams, Jāņa Rokpeļņa Virtuālais Fausts un Ingas Ābeles Paisums. Inga Ābele teica: "Droši vien daudzi no šeit sapulcējušamies cilvēkiem var apgalvot, ka literatūra viņiem ir daļa no dzīves. Bet varbūt arī ne literatūra, varbūt kaut kas cits, vienalga. Šo dzīvi tāpat nav iespējams paturēt, kaut kam tā jāatdod. Nemitīgi jāatdod tam, kam nav žēl atdot. Svarīgi, lai atdotu ar prieku un gavilēm." Kultūras Dienas lappusēs turpinām sarunu ar rakstnieci.
Sarunas aizmetni piespēlē pati dzīve. Inga Ābele atbrauc ar mašīnu. Ne kājām vai autobusu, kā biju gaidījusi no iepriekšējiem priekšstatiem. "Visam savs laiks," paskaidro Inga. "Jauki zīmulīši," rakstniece nopriecājas, kad izkravāju uz galda burtnīcu, diktofonu un dažus īsi norakstītus strupiķīšus. Iepriekšējā vakarā, vienojoties par interviju, Inga Ābele tik smagi nopūtās, ka gribas to saukt par spīdzināšanas — zobu vai domu raujamo komplektu. Beigās atklājas, ka Inga par intervijām ir labās domās. Vēl vairāk — šajā dzīves periodā viņa sākusi pat intervēt savus radiniekus. Ar diktofonu, un pirmo jautājumu — "kur tu esi dzimis?"
Pavasarī Inga Ābele pabijusi Grieķijā uz lugu lasījumiem, kur redzējusi savu Tumšo briežu interpretāciju. "Pirmo reizi smējos tā, ka no smiekliem gandrīz kritu." Šovasar režisors Anestos Azas nolēmis pabraukāt pa ciemiem ar šo iestudējumu un papelnīt naudu. Rakstniece apzinās, ka ar smiekliem viņu neviens nesaista. "Man pārmet drūmumu," viņa saka, un "ja arī režisors manu lugu slēdz ar savu drūmumu…citreiz pat apzināti ir jāieliek kāda muļķība." Viņai pašai vislabāk zināms par saviem smiekliem un drūmumu? Kā ir patiesībā? "Laikam jau manī izteiktāka ir šī ēnainā puse. Mans prieks vienmēr ir sarežģīts," saka Inga Ābele.
Ar ko tu raksti?
Es vispār maz rakstu.
Kā tā? Romāna teksts taču ir garš un kaut kā jāpieraksta?
Šis laikam ir pirmais romāns, kuru es klabināju ar datoru. Visu laiku bija rakstāmmašīna, tā maisījās pa vidu, rakstīju ar roku un rakstāmmašīnu.
Tev bija elektriskā vai pilnīgi mehāniskā?
Pilnīgi mehāniskā. Tagad jāiemanās ar datoru. Dators no sākuma ir ļoti bīstams savas pļāpības dēļ. Visu laiku ievieto kaut kādus teikumus, kas tev liekas aizmirsušies, un tad ir briesmas. Ar rakstāmmašīnu — slinkums to darīt, līdz ar to — vairāk paliek vajadzīgais.
Tāpēc droši vien interneta vidē tik daudz rakstītāju savairojies, nezinu, vai rakstnieku.
Dabiski. Cilvēkiem gribas izteikties.
Man ir priekšstats, ka tavi iepriekšējie darbi, arī jaunais romāns Paisums, radušies, vērojot pasauli kājāmgājēja — klaiņotāja vai riteņbraucēja ātrumā un attālumā. Kā citādi tu tik precīzi un niansēti zinātu visas smaržas, piemēram, dzelzceļa gultņu rūsu? Tā varētu teikt?
Jā.
Vai rakstības stils mainās, braucot ar mašīnu?
Pa pilsētu ar riteni ir labāk, tāpēc, ka tad uzreiz pilsēta ir vaļā. Satiec kādu draugu, ieej kafejnīcā, satiec citu, ieej citā un nezini, kur vakars beigsies. Tās ir nemitīgas sarunas. Apstājies, apskaties — visas tās smaržas, mazie kafejnīcu veikaliņi — tā ir pilnīgi cita pilsēta. Pa Rīgu es nevaru iedomāties braukt ar mašīnu, bet, kad nokļūst laukos, kur autobuss dienā iet divreiz garām, tad vajag mašīnu.
Tu tagad dzīvo Siguldā?
Pie Siguldas, apriņķī.
Rīga vairs nevelk atpakaļ?
Pietrūkst Rīgas. Tieši dēļ sarunām. Kā mums vienreiz teica Kultūras akadēmijas pasniedzējs Raitis Vilciņš — cilvēkam nevajag obligāti izmantot iespējas, pietiek ar apziņu, ka ir iespējas. Tu vari neiet Rīgā uz teātri visu gadu, bet tev ir četri teātri vaļā vai vairāk. Tas vien jau dod apziņu. Kad tā nav — pietrūkst. Bet atklājas labās puses. Tu sāc vairāk runāt ar sevi, ar kokiem. Atkal ir cita doma.
Pieminēji sarunas ar draugiem. Daudzi ar nostalģiju raugās uz aizgājušiem laikiem, kad cilvēki atrada daudz vairāk laika garām sarunām. Tad jau esi laimīgs cilvēks, ja tev izdodas izplēst šo laiku laikmetam no rīkles. Vai jūs spriežat un strīdaties arī par literatūru? Par ko?
Jocīgi par to draugu pulciņu... Runāju ar vienu sievieti, dramaturģi no Maskavas, viņa teica — lai cik liela būtu pilsēta, tava paša iekšējā kapacitāte nemainās. Tāds pats tas draugu loks būs Maskavā, tāds pats — Rīgā un laukos. Tava iekšējā uzņemtspēja nemainās. Cik tad man to draugu Rīgā? Maz. Bet katru vakaru sēdēt un runāt — tā arī ir vienkārši laika notērēšana. Var satikties reizi gadā un parunāt par visu, kas svarīgs. Kad satiecies retāk, tad galvenie ir tie jautājumi, kas nedod miera. Tas nenozīmē apspriest jaunāko, bet tieši to, kas tajā brīdī notiek ar tevi. Protams, attiecīgi klāt nāk arī literatūra un viss pārējais.
Vai tu būtu ar mieru atklāt, kas tev nedod miera šobrīd, tieši domājot par literatūru?
Nezinu... Tīri personīgi — tikko notika tā triju grāmatu atklāšana — Jānītim, Gundegai un man. Izlasīju viņu grāmatas. Svarīgi arī tas, kur tālāk nes laiks — jāatdod viens dramatizējums Nacionālajam teātrim — Gunāra Janovska romāna Uz neatgriešanos. Par 1939.gadu.
Es nevaru pateikt teorētiski tāpēc, ka tas vienmēr ir praktiski, saistīts ar dzīves ceļu. Man jau liekas, ka Rokpeļņa Faustiņš varētu būt kārtīgs bestsellers, tikai mums ir ļoti švaki ar tulkošanu. Īstenībā tas varētu aplidot visu Eiropu. Tas ir mūsdienīgs darbs, viegli lasāms. Par katra personisko elli.
Pieminēji tulkošanu. Tavi darbi, īpaši pēdējā laikā, daudz tulkoti. Mājās tiec slavēta par skaisto un bagāto valodu. Vai nebaidies, ka būtiskais var "pazust tulkojumā"?
Man tikko Prāgā bija ļoti laba sadarbība. Viņi ir izaudzinājuši latviešu valodas tulkotāju kursu. Uzreiz viss "aizgāja". Ir radusies interese, tiek kaut kas darīts. Lenka Mutuškova atraksta epastu, un man ir skaidrs, ka viņa tikpat labi varētu būt latviete, viņa ir iekšā domā. Pabraukājot pa pasauli, es sapratu, ka latviešu kultūra ir ieslēgusies sevī tādā ziņā, ka uzskatām — viss ir kārtībā. Bet mums nav kārtībā tādas lietas kā kultūras menedžments, tulkošana, izplatīšana. Tas ir dīvaini. Varbūt tas ir raksturā? Man tas nav svarīgi. Man ir prieks, ja tas tiek darīts, bet, lai es tam veltītu spēkus un pūles… es to nedaru. Tai pašā laikā es pazīstu rakstniekus, kas aktīvi ar performancēm izceļo visu pasauli krustu šķērsu un reklamē savas grāmatas. Tas ir viņu dzīvesveids. Mani uzmeklēja polis Kšištofs Šeršens, viņš nesen pārtulkoja vienu manu lugu un pēc tam sūtīja labākās poļu lugas. Tagad viņš grib dabūt gatavu latviešu stāstu antoloģiju. Polijai (cik tuvu mēs esam!) Latvija ir tukša vieta, jo nekas nav tulkots. No šī viena cilvēka iniciatīvas es pilnīgi redzu, kas attīstīsies — pēkšņi sāks runāt par kultūras un literatūras sakariem. Tas ir viens cilvēks, kuram ir interese! Tāpat kā Juris Kronbergs Zviedrijā. Viņu uz turieni izdzina ļauns liktenis, bet ko viņš tur ir izdarījis, vai to vispār var novērtēt? Kā viņš latviešus ievelk tur un zviedrus — te. Tikko uzspietoja vesels bars zviedru žurnālistu, jo Gēteborgas grāmatu festivālā Latvija būs galvenā valsts. Visi zviedri zina Juri, tāpēc ka viņš ir daudz darījis. Viens. Bet tam nekāda sakara ar rakstnieku, rakstnieks sēž un raksta. Vienkārši, vai ir griba iznest literatūru ārā vai — ne. Faustiņš tāds labs unikāls darbiņš, bet man jau tagad sāp sirds par viņu. Es nezinu, kā būs.
Kā tu skaidro šo situāciju? Vai tam ir kāds sakars ar latviešu mentalitātei raksturīgo norobežošanos viensētās un piesardzībā pret svešo, par kuru režisors Alvis Hermanis runāja Dienas gada balvas kultūrā esejā?
Viensētas — tas nav nekas slikts.
Protams, ka nav. Labā puse — izkopta emocionālā pasaule un dzejnieku potenciāls, sliktā — traucē…
…traucē sēdēt krēslā ar taisnu muguru, jo liekas, ka citur ir labāk. Bet nekur citur nav labāk, šeit ir vislabāk. Lai to saprastu, ir jāpavandās pasaulē. Runājot par norobežošanos, mēs vēsturiski esam ļoti seni un reizē ļoti jauni. Par to domāju arī tagad, lasot Gunāra Janovska Uz neatgriešanos. Tas ir 1939.gads, visi baltvācieši iet prom, milzu kultūra aiziet, visa Latvija ir no pilīm, no akmens muižām, ko viņi šeit atstāj kā ligzdas. Arī tie puiši, kas 1939.gadā bija jauni, vienu nakti runā, kas tagad būs? Visi uzņēmumi Rīgā ir vācu rokās. Un tad viņi spriež par to, ka "mēs esam dzejnieku tauta, mēs neesam veikalnieki".
Padomā pati, cik daudz spēcīgus, gudrus, lielus cilvēkus izveda un nošāva? Atkal sākt no jauna. Un kurā vietā?… Arī filmā Padomju stāsts viens ārzemju zinātnieks saka — visas totalitārās sistēmas sāk ar to, ka viņi novāc 10% inteliģences. Novāc galotnītes un tālāk var veidot, ko nu ir iedomājušies. Tas ir padarīts, bet jāskatās arī, kā laiks iet uz priekšu. Kā filozofs Pēteris Laķis teica lekcijās — domāšana ir neatlaidīgs un ilglaicīgs process, bet tagadējās dzīves fragmentācija liek nomainīt šo domāšanu ar nervozu rakņāšanos sevī. Tas neveicina ne ziņu kvalitāti, ne domu kvalitāti. Iezvanās telefons, un tev ir jāmetas kaut kur citur, tu aizmirsti par iepriekšējo.
Arvien biežāk, intervējot cilvēkus, saruna agri vai vēlu nonāk pie dzīves fragmentācijas un mežonīgā ritma, kas izrausta un sasīkumo domas. Ja tik daudzi cilvēki to apzinās, varbūt iespējama kaut kāda pretkustība. Ko cilvēks pats var darīt lietas labā?
Var un nevar. Lai cik gaišās domās tu būtu par savām iespējām, tomēr visu laikmeta ritmu nosaka mehānika, fizika, tehnika. Cilvēkam tagad ir iespēja kā mušai lidināties ar lidmašīnu — tu esi tur un tur, un tur. To visu nosaka vienkāršas lietas — kustīgi riteņi. Doma ir atkarīga no tā. Ja tu būsi spiests ar kājām noiet no Dzērbenes līdz Ķeipenei, tad būs citas domas. Bet, ja tev pulksten vienos būs sarunāts tur, tur, tur… Kad es sāku braukāt uz semināriem ārzemēs, es pilsētas nemaz nepajutu. Piemēram, Maskavu, es neesmu pajutusi. Mūs iesēdināja viesnīcā, veda no punkta A uz B un C, atpakaļ uz viesnīcu, nākamajā dienā — lidmašīnā un mājās. Tu neesi bijis Maskavā. Kad es pirms diviem gadiem aizbraucu uz Parīzi, cēlos sešos un kājām izstaigājām kā Rīgu no Torņkalna līdz Juglai un Sarkandaugavai — atpakaļ. Tagad manā galvā ir karte, kurā es skaidri zinu, kur pirms Eifeļa torņa ir kafejnīca, kur — akmentiņi pie Sēnas. Privāta iešana kājām ļoti palīdz. To visu jau Ziedonis ir darījis, tas viss jau ir ļoti sens.
Savā veltījuma stāstā Dzintaram Sodumam Pirms visām pasaulēm (Karogs, 2008.06.) tu savai varonei panorāmas rata sargam, kurš grib rakstīt grāmatu, liec jautāt: "Pasaulē ir tik daudz grāmatu, kāpēc raksti vēl vienu?" Vai pati vari atbildēt uz to? Kāpēc bija jātop Paisumam?
Viss, kas notiek, ir ļoti sens un vienmēr noticis, tajā pašā laikā — ļoti savdabīgs un vienreizējs. Man vienmēr ir gribējies uzzināt arī kaut ko no malas un nelikties mierā tikai ar savu pieredzi. Caur to stāstu tomēr var pajust kaut ko, citu pasauli. Bez tā, manuprāt, pasaule ir daudz šaurāka. Kad es izdomāju kaut ko savu, es atdodu citiem, un pati atkal palasu, ko citi izdomājuši.
Citas pieredzes nav tikai fantāzijā balstītas?
Ar Paisumu bija tā: biju nodomājusi rakstīt atpakaļ no nāves uz dzimšanu. Bet es nevarēju. Es tiku līdz savam vecumam, ne tālāk. Par nenodzīvotiem gadiem viss bija meli. Tagad literatūra kļūst aizvien vērtīgāka, tāpēc ka aiz fantāzijas atrodama pieredze — vienīgās zināšanas, kuras cilvēkam nav grēks vispārināt. Paliek tas tīrais medus podiņa dibenā. Fantāzijas — priekš kam? Tās lai paliek seriāliem.
Kā tu pieķer sevi melos? Kas ir tavs patiesības mērs?
Meli ir tad, kad parādās stereotipi. Pārējais, ko es neesmu piedzīvojusi, par to man ir kultūras pieredze. Tā ir vairāk vai mazāk meli. Es modelēju situāciju, vadoties no tā, kādas man par to ir iegūtas zināšanas. Kad pats nonāc tādā situācijā, izrādās, ka viss ir pavisam citādi.
Vai tu vairāk raksti no sajūtas, ka kaut ko zini, esi sapratusi un gribi dalīties, vai gluži pretēji — raksti, lai pati kaut ko saprastu un meklētu atbildes?
Man šķiet, ka te ir jārunā par ģimeni. Es augu tādā vidē, kur grāmatas bija vērtība. Bez tā, ka tu dzīvo iekšā dzīvē, ir vajadzīgs vēl skats no malas, kur tu visu it kā apsver. Kad es rakstu, es domāju par esošo. Grāmatas, es pieļauju, varētu arī izpalikt. Tas nav obligāti. Bet pastāvīgā domāšana, man šķiet, paliks līdz mūža galam. Atbildot uz tavu jautājumu, — man rakstīšana ir analīze.
Lasot Paisumu, radās iespaids — lai romānu pa īstam uztvertu, nepieciešama ne tikai dzīves pieredze, bet arī nāves pieredze.
Nezinu, īstenībā nāves pieredze man atnāca tikai pagājušajā rudenī. Man nomira tēvamāte. Man sabruka milzīgas ilūzijas. Es pati esmu bijusi tajās lielajās bezsamaņās un narkozē, kad iegrimsti un nezini, vai iznāksi ārā, bet tas, kas notiek pašam, tas ir "nu tā". Bet tas, kas notiek ar ļoti tuvu cilvēku, ir citādāk. Es apjēdzu, kas tas viss mani neinteresē — pēcnāves dzīves, vai dvēsele saglabājas vai viņa izkūp. Es vienkārši sapratu, ka es to cilvēku šajā veidolā vairs nekad neredzēšu. Nekad. Un punkts. To, ka tā notiek, es it kā zināju, bet pavisam cits bija to pieredzēt. Tas bija tāds šoks un, domāju, ka netikšu tam pāri nekad. Es ieraudzīju dzīves īsto seju, tā ir nežēlīga. Kad tu zini, ka tu vairs nejutīsi viņas drēbju smaržu, kas bērnībā deva drošības sajūtu un mierinājumu. Es to pieredzi nevarēju iegūt no citiem, un citi noteikti to nevar iegūt no manis. Tas, ka tu šajā veidolā šo ķermeni vairs nekad nesatiksi, nevarēsi izdarīt tādas vienkāršas cilvēciskas lietas kā pieskarties, uzrunāt… no tiem mazajiem sīkumiem saceļas tādas šausmas, ka pilnīgi zosāda uzmetas.
Paisumā jūtama gandrīz izmisīga vēlēšanās necūkoties pa dzīvi un nemētāties ar skaistām metaforām. Milzīgas alkas pēc neviltotības, īstuma visā, kādu cilvēks parasti iegūst, tikai konkrēti un personīgi saskaroties ar nāvi. Tādā izpratnē pieminēju šo nāves pieredzes sajūtu…
Šķiet, tev nav neviena darba, kur neparādās suns. Tavu darbu pasaulē suns uztverams gandrīz kā dievība. Drīkst jautāt, kāpēc īsti tev suņi tik mīļi?
Vai tad Paisumā arī bija suns? Man ir jāatklāj traka lieta — patiesībā man suņi ne visai patīk. Tomasa Bernharda darbos ir briesmīgas atsauces uz puscentneru smagiem radījumiem, kas plosās aiz žoga un kas tev var pārkost rīkli, neraugoties uz tavu izlasīto grāmatu daudzumu. Tā ir briesmīga stihija. Man ir gluži tāpat. Suņi ir cilvēka draugi, kas tev nemitīgi dod ķepu, pienes čības. Es nespētu ne vienu mirkli ar tādu dzīvot kopā. Man ir kurti. Tas ir pavisam kas cits. Tas ir kā zirga un kaķa krustojums. Kad tu ienāc istabā, viņš labākajā gadījumā paceļ galvu. Kurts ir ļoti sens, nāk no Persijas, viņš cilvēkam dzīvo līdzās kā cilvēks. Viņu nevar dresēt — likt sēdēt, gulēt. Viņš visu laiku izturas kā kaķis. Viņš ir ļoti uzticīgs un jāpierunā, lai apēd pastētmaizīti. Pat vislielākajā badā viņš nekamps, bet paņems, ja tu viņam piedāvāsi. Varbūt tas sākās ar zirgiem. Tā ir kaut kāda lidojuma sajūta. Ja tu reizi dzīvē uzķer, ka jūs esat viens vesels un aizlaižaties auļos, tā ir brīvības apjausma, kentaura sajūta. Pēc tam es Rīgas stacijā ieraudzīju suņus, kas ir ļoti līdzīgi zirgiem, gluži caurspīdīgi. Arī kurtam vissvarīgākais ir skrējiens, lidojums. Kopš tā laika man vienmēr ir kāds kurts, bet par suņiem viņus īsti nevarētu saukt.
Suns — tas ir mēmais vērotājs. Es tikko iedomājos, varbūt tas ir manis pašas mēmais vērojums, kas sunī ietverts? Kāda acs, kas neuzbāžas, bet visu laiku vēro un pavada.
***
Inga Ābele
- Debija literatūrā 1999.gadā — romāns Uguns nemodina
- Beigusi Latvijas Kultūras akadēmijas Teātra un TV dramaturģijas nodaļu (2001)
- Veiksmīgi izpaudusies visos literatūras žanros, publicējusi gan stāstus (Akas māja — 1999, Sniega laika piezīmes — 2004), gan romānus (Uguns nemodina — 2001, Paisums — 2008), gan dzeju ( Nakts pragmatiķe – 2000), gan arī dzejprozu (Atgāzenes zirgi — 2006)
- Par stāstu Sniega laika piezīmes 2003.gadā saņēmusi Gada balvu literatūrā
- Viena no spilgtākajām mūsdienu latviešu dramaturģēm — Tumšie brieži (luga arī ekranizēta, rež.V.Kairišs), Dzelzszāle, Jasmīns
- Starptautisko atzinību Inga Ābele iemantojusi vispirms ar savām lugām — luga Tumšie brieži iestudēta ne tikai Latvijā, bet 2002. gadā iestudēta Štutgartes Valsts teātrī, šogad — Grieķijā, bet Dzelzszāle — amatierteātros Somijā un Dānijā.
- Darbi tulkoti angļu, vācu, franču, dāņu, lietuviešu, zviedru, krievu, grieķu, čehu, slovēņu valodā
- Raksta recenzijas Kultūras Forumā