Pie lasītājiem ir nonākušas trīs pusaudžu un jauniešu auditorijai adresētās konkursa Baltā Vilka grāmatas 2007.gada laureātes: Sandras Vensko Vāvere, Kristīnes Ulbergas-Rubīnes Es grāmatas nelasu un Māra Runguļa Avenes. Reālistiskajā oriģinālprozā tas ir cerīgs pavērsiena punkts, un, izvērtējot iepriekšējo gadu bēdīgo pieredzi, nākas atzīt, ka konkurss ir veicinājis ne tikai kvantitatīvu, bet arī kvalitatīvu pienesumu jauniešu literatūrai. Tas ir pamudinājis autorus veidot realitātē sakņotus, dauzslāņainus, sižetiski spraigus sacerējumus, kuros atspoguļotās problēmas skaudri un dziļi tiek skatītas caur pusaudžu izpratnes un pārdzīvojumu prizmu.
Uz Kristīnes Ulbergas-Rubīnes grāmatas Es grāmatas nelasu vāka lasāms ieteikums Ne tikai pusaudžiem, bet arī dažiem pieaugušajiem izlasīt ieteicams. Šeit minētie literārie darbi (it īpaši S.Vensko un K.UlbergasRubīnes) patiesi vairs nav attiecināmi tikai uz jaunatnes literatūru vien, to fonā tēlotā mūsdienu Latvijas sociālā realitāte, sajauktā vērtību sistēma, samudžinātie attiecību modeļi ir pamatā problēmām, kuras skar ikvienu; dažāda ir tikai pieredze, izvēlētie ceļi un līdzekļi, kā tās risināt.
Vāvere
S.Vensko stāsts Vāvere veidots kā mozaīka — īsi, lakoniski fragmenti; dažādi vēstījumi un simboli; impulsu virknes, asociāciju plūsmas un daudz retorisku jautājumu. Lasot rodas sajūta, ka kaut kas vesels ir ticis sadragāts un tagad tu rocies pa šķembu kaudzi un nezini, kur katrai no tām ir īstā vieta, jūti tikai to, ka, rokā satvertas, tās sāpīgi dur. Lasītājs ir iesaistīts teksta "pazudušo" daļu meklēšanā un apvienošanā. Šāds tēlojuma veids ir ļāvis rakstniecei īsā literārā darbā ietvert plašu materiālu un izraisīt spraigu interesi. To apstiprina jauniešu domas, kas ievietotas grāmatā priekšvārda vietā.
"Man patika aprautie, vienvārdīgie teikumi, kas ļauj lasītājam pašam iztēloties un fantazēt par situācijām, kuras ir labi zināmas," raksta Renārs. Līga atzīst: "Apbrīnoju rakstnieces spēju pierakstīt piecpadsmitgadīgā Mārtiņa domas datorā, radot mūsdienīgu un līdz beigām piesaistošu daiļdarbu."
Stāsta sižets vēsta par traģēdiju kādā ģimenē un 15 gadu veco Mārtiņu, kuram pēkšņi ir jāuzņemas rūpes gan par mazo brālīti, gan mājas soli, kuram ir jāturpina mācības skolā un ir jāizprot, kas īsti ir noticis un kā tagad dzīvot. Vienā mirklī dzīve ir sagriezusies kājām gaisā un Mārtiņam jākļūst pieaugušam. Taču tas nenozīmē, ka viņu vairs neskar tās problēmas, kas ir nozīmīgas ikvienam zēnam viņa vecumā: pirmās jūtas, attiecības ar draugiem un klasesbiedriem. Autorei dziļi un patiesi izdevies atspoguļot plašu zēna pārdzīvojumu gammu un formulēt tās pusaudzim saprotamā veidā: "Dzīve ir sasodīti briesmīga; Es neprotu dzīvot; Šovakar gribētu uzspridzināt visus pasaules tiltus un Evitu pasūtīt ratā; Es varu pats tikt galā; Es baidos; skola ir dvēseļu ūtrupe; Mums ir dažādas dimensijas; Mani besī draugu pūles mani glābt; Es varu dzīvot ar datoru..."
Mārtiņam ir pārliecība, ka viņam vienam jātiek galā ar visu. Uz pasaules ir tikai viņš un mazais brālītis, viņa mīļais elfiņš. Tēta vairs nav, un mamma ir kaut kur tālu. Vēl ir Evita, kurai viņš kautrējas pieiet klāt un pateikt, ko jūt.
Īsi, aprauti teikumi stāsta otrajā plānā vēstī, ka dzīve nav apstājusies: kaut kur bēguļo šoferis, kurš izraisīja avāriju; klases biedri tā piedzērušies, ka vajadzējis vest uz slimnīcu, drauga ģimene šķiras... Fonā jūtama sabiedrības nogaidošā un vērojošā attieksme. Šai atsvešinātības laikmetā ir grūti kādam pieiet klāt un palīdzēt, ir grūti atrast pareizos vārdus, lai uzrunātu un mierinātu. Bet varbūt ir pavisam citādi? Varbūt pusaudzim ir neiespējami palīdzību lūgt un pieņemt? Kādu brīdi Mārtiņš iedomājas: varbūt viņi visi grib man palīdzēt un es to neļauju?
Ticējumi vēsta, ka vāvere mājās atnesot nelaimi. Liekas, šī informācija ir pārāk tieša tekstam, kurā ir vairāk jautājumu nekā atbilžu. Stāstā vāveres klātesamība jūtama ik brīdi — šis tēls ieguvis vispārinājumu. Kaut arī vēstījums veidots ar eksistenciālu ievirzi, tā noskaņa nav drūma vai bezcerīga. Drīzāk smeldzīga un cerīga. Autorei izdevies izveidot neparasti spilgtu un vitālu pusaudža tēlu, kuram ir sava attieksme pret globālām problēmām un sadzīves konfliktiem un ķildām.
Es grāmatas nelasu
Pavisam cits pusaudža pasaules uztveres modelis tiek atspoguļots Kristīnes Ulbergas-Rubīnes grāmatā Es grāmatas nelasu. Galvenais varonis Kristaps ir nonācis pie atziņas, ka vieglāk dzīvot ir tad, ja slēpj savu "es", ja problēmsituācijas necenšas risināt, ja nepatīkamas patiesības vietā izvēlas melus. Sarežģītās attiecības ģimenē zēnam ir likušas ielāgot vairākas patiesības — nauda, brīvība un stilīgs ārējais izskats ir pašas galvenās vērtības. Un vēl svarīgs ir bars — savējie, jo viņu vidū tu nekad nebūsi vientuļš. Kristaps ir gatavs krāpties, melot, mainīt savu ārieni, darīt trakas lietas, lai tikai kļūtu par savējo un būtu atzīts barā. "Gari melni mati, ķēdes un no metāla štancētas miroņgalvas viņam jau bija, un ar to taču vajadzēja pietikt, lai draugi viņu pieskaitītu metālistu aprindām".
Nepateiktais paliek grāmatas kontekstā — vērtībizpratne sabiedrībā, atsvešinātība, jauniešu un vecāku attiecību nianses. Stāsta nobeigums ir negaidīts. Tas ir it kā jauna stāsta sākums, kurš gan jāveido pašam lasītājam.
Šī grāmata jāvērtē kā autores veiksmīga debija literatūrā, ko raksturo jaunieša pasaules izjūtas patiess atspoguļojums un konflikta dinamikas tēlojums.
Avenes
M.Runguļa vārds jauniešu prozā ir labi pazīstams. Stāstā Avenes autors ir pievērsies attiecību samezglojumiem pusaudžu vidū. Grāmatā meistarīgi ir savītas vairākas sižeta līnijas, veidots aizrautīgs emocionāls vēstījums.
Stāstu ievada intriga — futbola spēles laikā kāda meitene novelk krekliņu un kailām krūtīm izskrien futbola laukumā, izraisīdama ovācijas skatītājos un apjukumu spēlētājos. Lasītāja interese tiek sakāpināta vēl vairāk — divas citas meitenes ir ieplānojušas un realizē atriebību, jo vēlas, "lai arī viņam tikpat ļoti sāpētu". Tiek sākta izmeklēšana.
Grāmata ir interesanta, un pusaudžu vidū noteikti kļūs populāra. Tomēr kaut kas šai stāstā nepārliecina, neļauj tam noticēt. Sasteigts liekas atrisinājums, jo šī nav grāmata tikai par divām meitenēm, zēnu un izmeklētāju un par to, kurš ir vainīgs vai nevainīgs. Vai jebkuri līdzekļi ir pieņemami, lai remdētu sev nodarītās sāpes? Vai atriebība var palīdzēt atrisināt problēmsituāciju? Tie ir tikai daži jautājumi, kuri veiksmīgi tika aizsākti, bet sižeta līkločos pazaudēti.