Pēc atmodas, Latvijas neatkarību atjaunojot, inteliģence šķietami nozuda, lai vietu atdotu tiem, kas prot rīkoties ar naudu — ekonomistiem, biznesmeņiem, juristiem, arī naudas mijējiem, atmazgātājiem, spekulantiem, daudzkārt arī pati sevi pārdodot lētai vajadzībai. Inteliģence kapitulēja lielas naudas priekšā!
Kāpēc inteliģencei groži izšļuka no rokām? No kurienes uzradās tie, kam valsts bija izdevīgs sava privātā biznesa nosacījums? Līdzīgu situāciju Latvijas neatkarības sākumā XX gadsimta divdesmitajos gados rādījis izcilais rakstnieks Kārlis Zariņš. Viņa romāna Pelnu viesulis (1928) varonis — nacionāls ideālists, savas valsts sapņotājs, vienā jaukā dienā attopas, ka pie varas ir nokļuvuši siļķu konsultanti! "Nu, un vēlāk, pat ne visai sen atpakaļ — mēs jau bijām vairāk kā pārliecināti par renesansi un varbūt tikai tāpēc panācām neiespējamo — valsts nodibināšanu. Bet pēc tam? Pēc tam kaut kas notika: mēs tik ilgi runājām par kultūru un renesansi, kamēr pielaidām pie vārda siļķu konsultantus. Un taisni no tās pašas dienas dzīve sāk iznīkt, pārvēršas par dubļainu grāvi, kurā gan laba diena vardēm, bet no kura bēg ārā pēdējā zivtiņa. [..] pats ļaunākais ir tas, ka mazumiņu, kas atlicis no ideāliem, sagrābj bīstami un netīri cilvēki."1 Šo vārdu sacītājam romāna tālākajā gaitā autors liek izdarīt pašnāvību.
Mīts par bārenīti
Šobrīd radošajai inteliģencei, ja vien tā vēlētos, būtu visādā veidā jāceļ tautas nošļukusī pašapziņa, it īpaši jaunatnes vidū. Patlaban notiek ļoti aktīvas manipulācijas ar tautas apziņu. Tautai ar savdabīgu mentalitāti, kurā pārsvarā gļēva neizšķiršanās, padevība un pakļāvība, aizdomīgums citam pret citu, dažādi — rafinēti un prasti — dzen galvās t.s. bārenītes kompleksu, lai vēl jo vairāk tautas pašapziņu noplicinātu un, esmu pārliecināta, palīdzētu veidot politiski manipulējamu, inertu masu. Radošās inteliģences pārstāvji, neskaitāmās variācijās atkārtojot mītu par bārenīti, piebiedrojas nopirktiem masu medijiem, kas maļ un maļ tikai negācijas, rāda tikai neveiksmju piemeklētus cilvēkus, saļimušus stāvus, degradētas personas. Kriminālziņas presē, TV un radio, internetā ir pārsvarā, cietuma ikdiena dominē pār skolu ikdienu. Baznīca turpina rādīt liekulīgu ģīmi, ne ar zilbi publiskā telpā neprotestējot ne pret vardarbības demonstrēšanu kinoteātros, TV, ne pret pieaugošo narkomāniju, ne pret smēķējošām grūtniecēm, bet postulējot to pašu pakļaušanos.
Atskatoties uz 35—40 gadu nesenu pagātni, jāatzīst, ka radošā inteliģence tās autoritatīvākajā, stiprākajā kodolā prata uzturēt tautas pašapziņu. Šo atziņu vēlos pierādīt ar viena rakstnieka radošās darbības piemēru. Runa ir par Albertu Belu.
Bela pirmā uzruna
1966.gadā apgādā Liesma iznāk pavisam necila, brošēta sīkformāta grāmatiņa, kas tagad bibliotēkās atrodama pavisam novalkātā veidā — Alberta Bela pirmā publikācija — stāstu grāmata Spēles ar nažiem. Tā ir rakstnieka pirmā uzruna. Ne rakstītājs pats, ne viņa lasītāji neuzdrošinās spriest, kāds izvērtīsies autora liktenis. Šodien var teikt: ar savu pirmo grāmatu sākot, Alberts Bels nav mainījies. Viņa balss kopš 1966.gada skan pārliecinoši, droši. Tā uzmundrina paša gļēvajā mentalitātē nospiesto latvieti: "Ap katru cilvēku kā ap milzu Galaktikas centru griežas viņa pasaules. Loki saskaras, cilvēki kļūst draugi. Taču ass katram jāsaglabā sava."2
"[Drosme] nepieciešama, bez tās cilvēks ir tikai jokdaris, lai arī cik prasmīgs artists viņš būtu — vispirmā ir drosme."3 Mazā grāmatiņa noslēdzas ar 1966.gada totalitārās sabiedrības kontekstā neparastiem un latvietim vispār neparastiem, taču šodienas vērtējumā — rakstnieka 40 gadus ilgajā daiļradē — noturīgiem un zīmīgiem vārdiem: "Tagad neesmu svešinieks, esmu daļa no dzīves, daļa no cilvēkiem, daļa no nepārtrauktās kustības. Un vēl esmu ceļvedis, cilvēki turas man pie rokām, es vedu viņus cauri rotaļu zemei." 4
1968.gada stāstu grāmatā "Es pats" līdzenumā rakstnieks, uzrunājot lasītāju, iet vēl dziļāk un saka: "Katram cilvēkam vajadzīgs savs līdzenums, kur nav nekā sveša, nekā neiemīlama, nekā uzspiesta. Līdzenumā katrs var uzcelt savu pilsētu, tādu pilsētu, kas neiesloga cilvēku būrī, tādu pilsētu, kur cilvēks cilvēkam nepaiet garām." 5 (Citējumos izcēlumi mani — D.L.)
Rakstnieks daiļrades ceļu uzsāk, apzinādamies savu "saucēja balss" misiju. Viņš uzrunā sabiedrību, kuras dažādajās pamatnācijas paaudzēs ir dažādas noskaņas un viedokļi par nācijas likteni — no sakāvnieciskiem sākot līdz "skumjam optimismam". Rakstnieks visas šīs noskaņas un viedokļus zina, bet neslīgst ne vienā, ne otrā. Viņš latviešu sabiedrību konsekventi aicina un audzina — paļauties tikai uz pašu spēkiem, neslīgt savās fobijās, savos ilgstoši vajātas un mocītas nācijas kompleksos.
Kontekstā ar "Prāgas pavasari" un padomju tankiem Prāgas ielās 1968.gada augustā Alberta Bela teksts ar savu subversīvo zemtekstu bija nepārprotams. Svešs, neiemīlams, uzspiests — sveša, neiemīlama, uzspiesta valsts, tās režīms un ideoloģija.
Māris Čaklais memuārgrāmatā Laiks iegravē sejas, kas ir visnotaļ precīzs aizgājušā laika un tai skaitā 60./70.gadu mijas atainotājs, stāsta par Albertu Belu 1968.gada beigās. Jaunais rakstnieks no Maskavas, "kur mācās Augstākajos scenāristu kursos, Rīgā atbraucis, rakstnieku kopsapulcē saka: "Šodien, kad visdrošākais satiksmes līdzeklis ir tanks, es tomēr riskēju atbraukt no Maskavas ar lidmašīnu. Un tagad ar bažām skatos uz to koka kuģi, uz prezidiju, un atceros Arvīdu Janoviču Pelši, kurš no šīs tribīnes ne vienreiz vien ir gāzis pērkondārdus. [..] Nav mums neviena sabiedriskās domas pētīšanas institūta. Es domāju, ka vienīgā sabiedriskās domas pētīšana notiek Avdjukeviča vadītajā iestādē (čekā), varbūt tā arī mūs varētu vairāk informēt. Aicinu dibināt sabiedriskās domas pētīšanas institūtu! Tas visiem nāks par labu." Taču Bela Augstā dziesma tai decembra dienā ir atklāta cenzūras noliegšana." Tālāk Māris Čaklais pēc uzrakstītām piezīmēm vēl citē Alberta Bela teikto: "Caur kādām ideoloģiskām šausmām ir izgājusi šī sabiedrība! Cenzūra ir rakstnieku dzimtbūšana."6
Tiem gadiem ārkārtīgi bezbailīgi teikto sabiedrība sadzirdēja. Rakstnieks ieguva lielu cieņu, un to viņš ir paturējis līdz šim brīdim.
Kas ir būris?
Alberta Bela daiļradē jau 1968.gadā parādās jēdziens "būris", kam polisemantiska iedaba un kas caurvīs vai visus viņa 40 gadu laikā radušos darbus. 1972.gadā publicētajā romānā Būris Bels stāstu par būri izvērš plašumā un dziļumā. Viņa tēlojumā būrim daudzveidīgas izpausmes — rutīna, pierastība, mantkāre, "reglamentētība un paragrafētība".
"Bet varbūt būris ir smalka ārprāta forma?" retoriski jautā rakstnieks. Vārdā nenosaukts, bet starp rindām nojaušams ir vēl viens būris — totalitārais režīms. Katrs no lasītājiem, protams, tika līdz savam teksta izpratnes dziļumam. "Bet dažs cilvēks kā būris staigā pa pasauli, nesdams līdzi savus stieņus, savus riekstus un šampinjonus, savas baloža cilpas, sapelējušos salmus, zirga mēslus stūrī, nēsā līdzi pērno lapu klājienu un veco sili, un labprāt tāds būris pielavās un sagūsta sevī otru cilvēku un tur viņu gūstā gadiem ilgi.
Ir arī grezni būri, smalkās drānās, automašīnās, magnetofonos, savrupmājās, biezos paklājos, mīkstos dīvānos.
Ir arī nabadzīgi būri, lāpītās drānās, nodeldētās mēbelēs, komunālos dzīvokļos, šauros televizoru ekrānos.
Ir melnie naida būri, sarkanie mīlestības būri, baltie bēdu būri, violetie kaislību būri, bezkrāsainie dzīvības un nāves būri, ir dzeltenie skaudības būri, un, ja tu, cilvēks, pats dzīvo būrī, šo uzskaitījumu var bezgalīgi turpināt."7
Uzmanīgs lasītājs ieraudzīja rakstnieka brīdinājumu bīties no materiālās labklājības būra, jo tas visvilinošākais, bet arī visriskantākais. Īsts slazds. Labklājībā iemidzinātam nekas vairāk arī nav vajadzīgs. Labi dzīvot var jebkuros politiskā režīma apstākļos, arī totalitārā režīmā.
Totalitārisma izpēte
Ar romānu Izmeklētājs, kas ir pirmais publicētais, bet otrais pēc kārtas uzrakstītais romāns, sākas Alberta Bela izzinātāja ceļš padomju totalitārā režīma labirintos. Padomju totalitārā režīma varas mehānisma izpēte un cilvēka un totalitāras varas attiecību analīze noslēgsies 1996.gadā ar romānu Melnā zīme, no kura lappusēm izrietēs drūmi secinājumi: Krievijai nekad nav bijis demokrātiskas valsts tradīciju, un Krievijā nekas nav bīstamāks par atsevišķa indivīda brīvību; Krievijā — brīvas domas nīdējā un brīvas personības apspiedējā valstī — okupācija pieņem viskroplākās, neiedomājami cietsirdīgas un brutālas formas. Tā ir miroņu sistēma, kas sēj nāvi visapkārt un kuras pirmie izgudrotāji un īstenotāji paši ir sodīti ar nāvi. Tās instrumenti: 1) pārkrievošana, 2) indivīda noniecināšana un pakļaušana masai, 3) baiļu iedzīšana, draudot ar visdažādākās brutalitātes, cietsirdības un cinisma pakāpes represijām.
Romāns ar zīmīgu nosaukumu Saucēja balss iznāk 1973.gadā. Tiem latviešiem, kas šo gadu padomju okupētajā Latvijā atceras, nāks atmiņā dziļi aizvainojošais rusifikācijas vāles zvēliens, bezmaz — rusifikācijas "devītais vilnis".
Romānā tēlotajiem 1906.gada janvāra notikumiem ir formāla jēga — tie "uztur" sižetisko plūdumu. Faktiski romāns ir filosofiska un politiska apcere par atsevišķa cilvēka un valsts varas attiecībām: par valsts represīvā aparāta pretdarbību indivīda brīvas domas un gara izpausmēm, par valsts varas un pavalstnieku daudzpusīgām saitēm vispār, par represīvā režīma pasūtinātājiem un īstenotājiem, par represīvā valsts režīma ietekmētu ļaužu raksturu bojāšanu un likteņu gandēšanu, par cilvēka mūžīgām un mainīgām vērtībām, par viņa mūžīgām un mainīgām iedabām.
Romāns zemtekstā nepārprotami lasītāju mudina domāt ne tik daudz par Piekto gadu, cik par pašreizējo brīdi — 70.gadiem. Romāns liek domāt līdzībās, paralēlēs, uzjunda asociācijas.
Nikolaja II atbildes uz piektgadnieku aktivitātēm atgādina Padomju Savienības represīvā režīma naidu pret brīvdomību un brīvu vārdu, pret inteliģenci kā brīvās domas sludinātāju. Romānā ir norādes uz milzīgo piektgadnieku upuru skaitu — nogalinātajiem, izsūtītajiem, psihiatriskajā slimnīcā ievietotajiem, cietumos spīdzinātajiem. Represijas kā cara laikā, tā Padomju Savienībā — ļoti līdzīgas: izsekot, iebaidīt, "turēt grožos", ja nelīdz,— ieslodzīt: cietumā, psihiatriskajā slimnīcā, lēģerī (izdzīt katorgā).
Alberts Bels runā arī par to kategoriju ļaužu, kas bija vienmēr gatavi represijām, lai izkalpotos, avansētos, tiktu pie liekiem līdzekļiem, pie labi atalgotiem amatiem vai — gluži dabiskā kārtā apmierinātu, līdzsvarotu savu psihes nestabilitāti, kam tendence uz sadismu — izgrūst agresiju, tīksmināties par upura mokām, mocīt, mīkstākā variantā — noplacinātu savu skaudību. A.Bela tēlotie represētāji (kā plānotāji, tā izpildītāji) ir ideoloģiski apstulbināti, aprobežoti, psihisku kaišu vajāti cilvēki. Vai vērts no tādiem baidīties? Rakstnieks saka: tādus vajag apmuļķot, "apvest ap stūri" vai "iedzīt stūrī". Nepadoties.
Bels piemet pagales
Noslēgumā dažus vārdus par hrestomātisku kļuvušo A.Bela romānu Cilvēki laivās. Romāns iznāca 1989.gadā, uzrakstīts — vismaz pirms četriem pieciem gadiem (ja ņem vērā, ka rinda izdevniecībā uz publicēšanu tolaik bija vismaz četri gadi). 1989.gadā sabiedrība viļņojās, t.s. dziesmotā revolūcija bija pilnā plaukumā. Bels piemet pagales. Kuršu liktenis ap 1850.gadu, kad tie vairs skaita tikai dažus desmitus no savas tautas, tieši atgādina, ka arī latviešiem pienācis tāds laiks. Rakstnieks meklē cēloņus notikušajam.
Prūsijas ķeizaram Vilhelmam padevīgais inspektors un okšķerētājs Hohdrāts nicīgi runā par kuršu valodu un cildina vācu valodas pārākumu — tā pārkrievotāji padomju okupācijas laikā skauda mazskaitlīgo tautu valodas un uzspieda savu — krievu — valodu. Lai savu valodu saglabātu, kurši turas pie misticisma un māņticības (ja grib, lai jūrā zivis ķeras, jārunā kursiski). Zemtekstā jautājums: kas jādara latviešiem, lai viņi saglabātu savu valodu?
Tēmai par valodu romānā ir sava dinamika — no caurviju motīva tā pakāpeniski kļūst par centrālo, par vadlīniju ar skaidri izteiktu pamattēzi: valoda ir nācijas dzīvības jautājums.
Alberta Bela teksts ir filosofiskām atziņām bagāts. Lasītājs brīvi klejo rakstnieka piedāvātajā filosofiski nospriegotajā tekstā un ik pa laikam apstājas, sastopoties ar kādu sentenci, paradoksu, asociatīvu paralēļu provocējošo iztēles izšķērdību:
- Kā milzīgs smilšu kalns Prūsija vēlās kuršiem pāri, kustība bija nemanāma un tāpēc neapturama, ik rītu kurši pamodās tiesībās nabagāki, paši to nemanīdami.
- Ja zinātni aizvieto ar reliģisku sajūsmu, politisku fatālismu, sadzīves spekulācijām vai ideju entuziasmu, tad nākotnes prognoze ir maldīga.
- "Tas ir tikai loģiski," piebilda mācītājs, "ka mazajām tautām un valodām reiz jānoiet no cilvēces kuģa klāja." — "Iespējams," piekrita skolotājs, "ja vēsture tā iegrozīsies. Bet pagaidām mazās tautas un valodas velk kopējo cilvēces airi. Un nevajag pirms laika nonest no klāja vēl dzīvu airētāju."
- Cilvēks pats ir savs spēks. Avots un zvaigzne.
Pie pēdējās citētās sentences apstājoties, atgādināšu Alberta Bela pirmo stāstu patosu — cilvēks pats, "es pats"; neviens nav bez nozīmes uz šīs pasaules. Bels iedrošina būt nācijai, būt indivīdam brīdī, kad tuvojas kaut kas liktenīgs. Nepalaist garām izdevību būt brīviem!
Un, atgriežoties pie sākumā izvirzītās problēmas — vai šodien Latvijā ir daudz rakstnieku ar savas tautas audzinātāja, modinātāja un mudinātāja misijas apziņu?
1 Zariņš K. Pelnu viesulis. Rīga: Valters un Rapa, 1928, 25.lpp.
2 Bels A. Spēles ar nažiem. Rīga: Liesma, 1966, 122.lpp.
3 Turpat, 130.lpp.
4 Turpat, 131.lpp.
5 Bels A. "Es pats" līdzenumā. Rīga: Liesma, 1968, 9.lpp.
6 Čaklais M. Laiks iegravē sejas. Rīga: Jāņa Rozes apgāds, 2000, 47.lpp.
7 Bels A. Būris. Rīga: Liesma, 179., 180.lpp.