Rodions Ščedrins. Kredītu neesmu ņēmis nekad
Izcili! Apbrīnojami! Ģeniāli! — ievērojamais krievu komponists Rodions Ščedrins neskopojās ar sirsnīgiem, dedzīgiem komplimentiem pēc tam, kad Valsts akadēmiskais koris Latvija diriģenta Māra Sirmā vadībā šopavasar koncertā Rīgas Domā atskaņoja viņa oratoriju Apzīmogotais eņģelis. Pēc paša komponista ierosinājuma šo opusu, kas savulaik tapa kristietības tūkstošgades svinībām Krievijā, koris Latvija un Māris Sirmais šovakar, 17.jūlijā, atskaņos Eberbahas klosterī Vācijā, nozīmīgajā Reingavas mūzikas festivālā. "Pasaulslavenais diriģents Mariss Jansons man nesen teica: tas ir viens no vislabākajiem koriem pasaulē. Kad beidzot pats to dzirdēju un zinot koru kvalitāti plašajā pasaulē, es ar pilnu atbildību varu apgalvot, ka šis tiešām ir viens no vislabākajiem. Neko labāku nevaru vēlēties!" mūsu sarunā R.Ščedrins to atkārto daudzas reizes. Intervijā pat grūti viņu "aizdabūt" uz kādu citu tēmu. Šis atklājums viņam esot tik spilgts arī tāpēc, ka senāk komponista un savulaik visā bijušajā PSRS plaši koncertējušā kora ceļi tomēr nebija krustojušies. "Ideja radās brīdī, kad dzirdēju, kā Helsinkos koncertzāles Finlandia sezonas atklāšanā viņi dziedāja manu koncertoperu Apburtais ceļinieks. Tā ir ārkārtēji grūta kora partitūra," saka R.Ščedrins.
Tā, par kuru šopavasar tikāt apbalvots ar Krievijas teātru Zelta masku?
Jā. Koris Latvija Helsinkos to nodziedāja spoži, un es nezinu nevienu citu kori Eiropā, kas to tā spētu. Es nepārspīlēju. Latvija patiešām visā Eiropas profesionālajā kontekstā ir pašā augšā. Krievijā diemžēl varu nosaukt tikai vienu lielu kori teicamā formā — tas ir Sankpēterburgas Marijas teātra koris. Visi citi lielie kori ir nīkuļi — "paliatīvs".
Tomēr krievu pareizticīgo koriem: dziļajām, vibrējošajām krūšu balsīm un zemajiem profundi basiem piemīt īpašs, maģisks valdzinājums, spēja saviļņot līdz sirds dziļumiem. Eiropas kultūra ir izsmalcināta, perfekta, taču distancēta.
Pirmkārt, arī korī Latvija ir izcils oktāvists (zemais bass) zelta vērtībā. Otrkārt, nupat pats pārliecinājos, cik emocionāli piesātināts, blīvs ir kora Latvija priekšnesums. Izpildījums nav abstrakts. Tas pilns ar tik ļoti lielu iekšēju spēku, kas, manuprāt, ir saikne starp rietumu un krievu kordziedāšanas manieri. Mani sajūsmina intonatīvais perfekcionisms: cik tīra, skaidra ir intonācija! Treškārt, es pats no bērna kājas esmu audzināts kā koru cilvēks. Es zinu drēbi, tas dod man tiesības vērtēt. Tad, lūk, varu pateikt, ka korim Latvija ir ļoti bagāta skaņu krāsu un nianšu palete. Ļoti bieži kori dzied ar "vidējo aritmētisko skaņu". Tas nav ne skaļi, ne klusu: kaut kas vienādi vidējs. Trūkst skaistuma, daiļuma izjūtas: īsti klusa piano un varena, spēkpilna forte.
Krīzes pārņemtajā Latvijā ļoti pamatīgi, nežēlīgi cērp budžetu, algas. Taupības režīmā kultūrā un kultūrizglītībā nāksies izdzīvot ar minimumu.
Tas ir šausmīgi. Var griezt visiem, taču klasiskajai kultūrai, mākslai nedrīkst atņemt. Leonardo da Vinči, Mikelandželo un Rafaels mums tagad ir tāpēc, ka tā laika valstu vadītāji saprata, ka tā ir mūžība, māksla ir nācijas seja.
Sabiedrības, mediju uzmanības centrā tomēr ir popmūzikas un lielās kinoindustrijas zvaigznes.
Pēc simt gadiem šos šodien modernos, populāros popdziedātājus aizmirsīs kā nebijušus. Ne skaņas pāri nepaliks. Ne jau viņi ir nācijas seja. Latvijā tās ir kora tradīcijas. Klasiskajai mākslai vienmēr ir nepieciešams atbalsts. Es domāju, ka valstij ir jāatbalsta sava klasiskā, nacionālā māksla, neraugoties ne uz kādām krīzēm. Ir jāmeklē līdzekļi, iespējas atbalstīt. Nedrīkst visus vienādi nomērīt ar lineālu un nogriezt četrdesmit procentus. Tik izcilu kori kā Latvija nedrīkstētu iznīcināt. Tas būtu noziegums pret nākotni.
Izskan viedokļi, ka grūtos laikos kultūra ir dārga greznība. Cilvēkus, piemēram, sadusmo nodoms celt koncertzāli.
Estrādes māksla, vienkārši izklaide, izdzīvos vienmēr. Taču augstajai mākslai ir nepieciešams atbalsts. Ne tikai vienkārši atbalsts, bet izpratne par tās nepieciešamību! Sajēga, ka tas ir pats galvenais. Es to nesaku tāpēc, ka pats esmu komponists, mūziķis. Vienkārši tā ir. Man jau ir pietiekami daudz gadu, lai es spētu spriest objektīvi. Kultūra ir nevis greznība, bet pamats.
Vai arī Krievijā šodien, jūsuprāt, jāsatraucas par kultūras sabrukumu?
Ļoti daudz atkarīgs no līdera. Piemēram, Marijas teātrī Valērijs Gergijevs ir tāds, īsts līderis, kurš ar savu enerģiju un darba mīlestību iedvesmo un uzlādē visu kolektīvu. Cilvēki arī Marijas teātrī ir noguruši, taču strādā, redzot, ar kādu atdevi to dara Gergijevs. Tāpēc teātris tagad ir izcilā formā. Lieldienu festivāla atklāšanā viņš diriģēja Igora Stravinska operu "Lakstīgala". Tā nav vienkārša opera un tiek reti atskaņota. Soliste bija Olga Trifonova, pavisam jauns soprāns, nekad agrāk vispār par tādu nebiju dzirdējis, bet kā viņa dziedāja! Patiešām kā lakstīgala. Izcili bija arī visi pārējie.
Kas mākslinieku dara par līderi?
Viņam sevī jāapvieno liela mūziķa, augstas raudzes profesionāļa autoritāte ar prasmi un stingru spēku pastāvēt par savu kolektīvu: teātri, orķestri, skolu. Aizstāvēt. Izskaidrot. Klauvēt pie valsts atbildīgo vadītāju durvīm. Īpaši tagad, krīzes apstākļos. Pieprasīt. Ir ļoti skumji, ja vadītājs sašļūk un nolaiž rokas: ko darīt, visiem ir krīze... Ja četrdesmit procentu — tad četrdesmit… Līderim šodien jābūt ar asiem un stingriem zobiem, kā vilkam.
Dzīvojis padomju un šodienas Krievijā, Lietuvā, rietumos (Vācijā), varat salīdzināt dažādus laikus un sistēmas?
Mums ar Maiju (Pļisecku — I.L.) jau sen likās dīvaini, redzot, ka visa Amerika dzīvo uz kredīta. Lai ko kāds pirktu: māju, automobili, veļas mazgājamo mašīnu, uzvalku, aviobiļetes — visu tikai uz kredīta. Paziņas, priecīgi izrādot jauno, lielisko iedzīvi, saka: ziniet, mēs to visu iegādājāmies uz kredīta. Man likās, ka tāda villa ar oligarhu vērienu ir liela greznība, kas nav pa kabatai ārstam vai meistaram, kuram ir privāta fotodarbnīca. Ja esi aizņēmies, tad parāds būs arī jāatdod. Neatdevuši vecos, cilvēki ņēma arvien jaunus un jaunus. Nav jābūt ekonomikas ekspertam, lai būtu skaidrs, ka tam visam taču reiz bija jāsabrūk, jāpārsprāgst. Pamācošs ir sens austrumu tautas pastāsts par vīru, kurš apņēmās iemācīt ēzeli runāt. Par to viņam avansā samaksāja lielu naudu, bet ar noteikumu: ja pēc pieciem gadiem ēzelis nerunās, vīru bargi sodīs. Ģimene un draugi satraukušies: šausmas, ko tu izdarīji, ēzelis taču nemūžam nerunās! Bet vīrs tik atteicis, ka piecos gados vai nu viņš, vai naudas devējs, vai ēzelis varbūt jau būs nomiris… Tas nozīmē, ka par nākotni viņam bija nospļauties. Tieši ar šādu pieeju tika ņemti kredīti, turklāt aizraujoties ar greznību. Piemēram, man galvenais ir, lai ar mašīnu varētu braukt. Bet nē. Cilvēkiem gribas, lai tā būtu visjaunākā modeļa, superdatorizēta — ar navigācijas sistēmu un ar atveramu jumtu. Un lai skaļruņi salonā ir visos četros stūros.
Vai pats spējat pārvarēt patērētāju pasaules kārdinājumu?
Nekad mūžā neesmu ņēmis kredītu. Nekad! Tikai kādreiz studiju gados, vispār divreiz dzīvē esmu aizņēmies nelielas naudas summas no tuviem draugiem un tūlīt arī atdevis. Tēvs man bieži piekodināja: nekad un ne no viena neaizņemies! Viņam bija taisnība. Tu pavisam citādi jūties. Mierīgi.
Kur redzat gaismu tuneļa galā?
Runā, ka tā esot jau izslēgta (smejas). Uzņēmēji un citi, ar kuriem tiekos ārpus mūzikas loka, man izteikuši pesimistiskas prognozes: ka šis ir tikai sākums. Krīze būs ilga un smaga, to izjutīs katrs. Pēterburgas viesnīcā Astorija, kur arvien apmetušies valstu līderi un lielākās zvaigznes: Džordžs Bušs, Putins, Pols Makartnijs, Mstislavs Rostropovičs, lai pavakariņotu restorānā, galdiņš vienmēr bija jārezervē iepriekš. Citādi piektdienas vakarā tur netikt. Šogad mēs ar Maiju un draugiem tur bijām vienīgie apmeklētāji trīs vakarus pēc kārtas. Izrādās, visā viesnīcā tobrīd uzturējās tikai 46 viesi. Atviegloti uzelpojām, ieraugot, ka vismaz leģendārajā krodziņā, mākslinieciskajā pritonā Brodjačaja sobaka, kur savulaik, pirms revolūcijas, pulcējās Majakovskis, Pasternaks, Ahmatova, Jeseņins, sēdēja cilvēki. Bet, ieskatoties tuvāk, izrādījās: neviens neēd, visi tikai dzer alu. Krīze Pēterburgā ir uzkrītoši acīmredzama. Arī rietumnieki taupa, vairs šurp neraujas.
Kā iegūt jaunu elpu?
Pērn maijā pabijām Ķīnā. Man bija autorkoncerts Pekinas jaunajā, nesen atvērtajā kultūras centrā līdzās Mao Dzeduna mauzolejam. Iespaidīgajā būvē ir trīs izcilas zāles: filharmoniskā koncertzāle ar 2000 klausītāju vietām un lielisku akustiku, operas un dramatiskā teātra zāles. Lejā, pirmajā stāvā — gigantisks muzejs. Bet uz jumta — ezers. Paveroties augšup, ieraugi ūdens viļņošanos. Spēlēja Ķīnas Nacionālais simfoniskais orķestris, un visi mūziķi bija tikai ķīnieši, neviena ārzemnieka. Kad kultūras ministram sajūsmā izteicu komplimentus par brīnišķīgo koncertzāli, viņš ar lepnumu atbildēja: ziniet, mēs esam uzcēluši jaunas koncertzāles 17 pilsētās! Tas nozīmē, ka viņiem tas ir būtiski.
Šopavasar divi mani koncerti notika Spānijas pilsētā Valjadolidā. Saku: atvainojiet, nezinu tādu. Nu ko jūs, tur ir lieliska koncertzāle un brīnišķīgs orķestris! 230 kilometru no Madrides. Kā turp nokļūt? Ar komfortablu ātrvilcienu nepilnā stundā. Visas pilsētas tur savieno ātrvilcienu maģistrāles, biļete pirmajā klasē maksāja 31 eiro, bet pēc 60 gadu vecuma ir 40 procentu atlaide. Izrādās, arī orķestris bija lielisks. Izcils fagotists? Viņš ir no Itālijas. Koncertmeistars? No Vīnes. Un arī Spānijā man lepni stāstīja par daudzām jaunām koncertzālēm. Kā tas iespējams, ja Spānijā nav ne naftas, ne gāzes? Bagātajā Krievijā līdz šim tā arī nav uzbūvēts pat normāls autoceļš starp Maskavu un Pēterburgu… Valjadolidas koncertnama menedžeris, kurš vācis līdzekļus un organizējis arī vairāku citu koncertzāļu būvi, pēc koncerta uzaicināja mūs uz vakariņām savās mājās. Domāju, ka tā būs īsta pils. Bet izrādījās, ka viņš ar ģimeni dzīvo pavisam mazā namiņā. Tātad viņš neko no lielajiem projektiem nav nozadzis, neko nav iebāzis savā kabatā. Nelielajā vīna pagrabiņā viņam glabājās ne vairāk par 30—40 pudelēm. Bet aizejiet pie kāda oligarha, tur redzēsiet tūkstošiem vīna pudeļu, lepni saliktas pa gadiem. Kas notiek Maskavā ar Lielo teātri, kura tagad faktiski nav! To sagrāva 2005.gadā, solot izremontēt līdz 2008.gadam. Miljards dolāru jau iztērēti, lai noskaidrotu, ka tur ir tikai ūdens un smilts. Tagad sola pabeigt līdz 2013.gadam. Citās zemēs slavenie teātri, piemēram, Milānas "La Scala", ir jau sen izremontēti un par samērīgu naudu.
Savulaik pats aktīvi darbojāties politikā. Tagad stāvat nomaļus?
Perestroikas laikā es darbojos starpreģionālajā deputātu grupā, kurā bija Jeļcins, Saharovs, Afanasjevs, Tamme, Jakovļevs (laikraksta "Moskovskije novosti" galvenais redaktors), Korotičs, kurš vadīja žurnālu "Ogoņok", un citi. Tagad saprotu, ka mēs visi bijām donkihoti laikā, kamēr citi zaga un aktīvi pildīja savas kabatas. Es neatsakos no šī laika. Tā ir daļa manas dzīves. Pulcējāmies svētdienās. Tie bija mani patiesākie centieni. Taču viss pavērsās citā virzienā, nekā mēs toreiz sapņojām. Skumji, ka cilvēki domā nevis par savu zemi un tās nākotni, bet tikai par savu labklājību. Bet es tik un tā domāju, ka tās zemes liktenis, kurai cilvēks ir piederīgs ar savām asinīm un paaudzēm, nedrīkst būt viņam vienaldzīgs. Dzīšanās pēc bagātības manī nevieš cieņu.
***
Rodions Ščedrins
- Dzimis 1932.gada 16.decembrī Maskavā
- Viens no XX gs. ievērojamākajiem Krievijas komponistiem
- Uzstājas arī kā pianists
- Simfonisko, vokāli simfonisko darbu, operu Ne tikai mīla, Mirušās dvēseles, Bajāriene Morozova, Lolita, baletu Anna Kareņina, Kaija, klavierkoncertu, kamermūzikas autors
- Kopš 1958.gada precējies ar primabalerīnu Maiju Pļisecku, kurai radījis arī leģendāro Karmenu par Ž.Bizē operas tēmām
- Daudzu apbalvojumu, arī 2008.gada Zelta maskas laureāts (par koncertoperu Apburtais ceļinieks)
- Tagad dzīvo Minhenē un Maskavā
Uzmanību!
Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.