Saindētās akas

Bezrūpīgi baudīt vasaru šobrīd iespējams vien sinoptiķiem, kas jo dienas, jo vērienīgākas fantāzijas uzdod par prognozi, par to nenesdami ne mazāko atbildību, gan, protams, mūsu mīļajiem karginiem un krasovickiem, kuri izspiedīs medu pat no līķamušas. Pārējiem ik jauna diena prasa mobilizēt garīgos spēkus, lai nepakļautos izmisuma drudzim, depresijas neauglīgajam tuksnesim. Cilvēkos, protams, mīt neaktivizētas vitalitātes rezerves, kas, gudri modinātas, var izrādīties radošas, taču arvien haotiskākā un tuvredzīgākā valdības ņemšanās šo potenciālu vērš postošā stihijā — naidā. Var teikt, ka Latvijas akas ir saindētas un gaisma — radioaktīva. Nav nekā vienkāršāka kā pamodināt cilvēkos zvērisko, rīkojoties klaji netaisnīgi un sarīdot sabiedrības grupas savā starpā. Kopš pagājušā gada rudens, kad izmisuma destrukcija izventilējās caur mesto bruģakmeņu trajektoriju, negatīvā enerģija akumulējas. Ne tālab, ka latvieši būtu kāda īpaši satracināma un asinskāra tauta, bet tālab, ka netaisnību lavīna gāžas arvien lielākā ātrumā, kamēr līdzsvarojošais process — kaut vai izmeklēšana iepriekšējā režīma noziegumu atklāšanā —, šķiet, nekust ne no vietas. Mēs neesam īslandieši, mēs esam patiešām brīnumaina tauta, kas drīzāk gatava pati savā starpā iznīcināties, nekā tikt vaļā no savām hroniskajām slimībām. Pirmkārt, garīgajām slimībām. Var sarīdīt Jauno Rīgas teātri pret Nacionālo un nolaist tvaiku caur baumu preparēšanu, var asināt kapļus pensionāri pret piepešā saulgozī teju nonākušajiem kredītņēmējiem, var turpināt demagoģijas karu par vēderu, dievu visaugstāko, iepretim kultūras "nelietderīgajai" dimensijai, bet nekas nemainās, vairojas vienīgi naids un ēdei līdzīga nieze, kas uzmetas uz vispārējā netaisnības ķermeņa. Tikai kalps jūt bijību pret varmāku, ja vien tas ir bagāts, brīvs cilvēks iet pret pašu netaisnību, nevis saviem brāļiem. Tomēr diagnozes nopietnību un brālības fikciju nepārprotami uzrāda kaut vai tā saucamo konkurentu drosmīgie un ļaunā priekā orgasmējošie komentāri ap koncerna Diena peripetijām. Man vienmēr bijis pazemojoši vērot pūļa gaviles, kad izbijušu elku ved uz sārtu, nevis ar tā kritiski vērtējamajām darbībām iziet līdzvērtīgā cīņā. Akas ir saindētas, skaties, kurā virzienā gribi, cilvēku vājības, naudas un varas kāre zēlusi trekniem ļaunuma ziediem, bet tās pašas akas būs vienīgā dzeršanas vieta. Kāpēc slaktēt dzert gribētājus, vairot indi, nevis iztīrīt akas? Tāpēc, ka muļķi, man teiks. Tāpēc, ka kaut kur jāizlaiž negatīvā enerģija, pazemojošā izmisuma agresija. Tas viss diemžēl jau ir bijis. Pēc Pirmā pasaules kara Latvija bija sabrukuma priekšā, zēla korupcija, kukuļņemšana un nevienam pasaulē Latvijas liktenis nerūpēja. Arī pēc krievu okupācijas cilvēki dzīvoja ilūzijās par ārvalstu glābējiem, kas nepieļaus, nepieļaus, nepieļaus. Pašsuģestija, ka kāds bezgala mīl mūsu zemi un diendienā domā par to, lai mēs dzīvotu, kā brīviem cilvēkiem nākas, ir ļauns mīts, kas attālina skaudro, bet tik dabisko patiesību, ka katrs pats dienu no dienas, katru rītu ir atbildīgs par savu pastāvēšanu. Un nevis uz citu rēķina — vienalga, dzejnieka, piensaimnieka vai baņķiera rēķina —, bet pats savā vārdā. Visu godīgu ļaužu fronte pret negodīgumu, tā divdesmitajā gadā izeju no sabrukuma redzēja Anna Brigadere.

Šodien

Uzmanību!

Seko mums

Ziņas e-pastā

Aktuāli