Ģirts Klausījās, kā telefonā priekšnieks lec no biksēm ārā, lai pierunātu atteikties no komandējuma smukiņās grāmatvedes labā. Un minēja, cik reizes smukiņā lekusi no biksēm ārā, lai pierunātu priekšnieku. Viņš piekrita, iebāza telefonu bikšu kabatā un pamanīja meiteni. Pavisam parastu meiteni. Un viņai aiz muguras bijušo sievu. Elza Viņš sveicināja kādu man aiz muguras. Sakaunējos, nosarku un iemuku tramvajā, kas, izrādījās, brauca uz pavisam citu pusi. Murgs, ne dzīve. Optimiste manī ņirdza — tā rūdījās tērauds. Kas es par tēraudu. Puņķis uz drāts, ne tērauds. Un līdzko vējš sakustina, tā nodrebelējos zemē. Labi vēl, ja ne kādam uz galvas. Biju nelaimīga. Ģirts Pats nezinādams kādēļ, iekāpa viņai pakaļ. Apstājās pie durvīm. Tramvajs bija piebāzts un smirdēja pēc pirmdienas izelpas. Ja nedaudz paliecās atpakaļ, varēja redzēt meitenes pakausi. Viņš pats nezināja, kādēļ stāv tramvajā, kas ved prom no darbavietas, un skatās uz meiteni, ar kuru tik un tā neiepazīsies. Elza Apsēdos blakus resnai tantei. Tik resnai, ka bija grūti nosēdēt uz krēsla maliņas. Viņa elsa kā slīkstošs nīlzirgs. Un smirdēja. — Meitiņ, — sieviete ieķērās manā elkonī, — es tev pastāstīšu... Man jau sen likās, ka visi cilvēki ir jukuši vairāk, nekā pašiem šķiet. — ...par savu dēliņu. Jūs tik līdzīgi. Kā brālītis ar māsiņu. Alfrēdiņ, nāc šurp! — tante iebļāvās. — Nevajag, paldies! Man tūlīt jākāpj ārā. Cēlos kājās, bet mani nelaida vaļā. Ģirts Skatījās uz meitenes pakausi un domāja, ka viņa dzīve ir kā tramvajs. Iet pa sliedēm jau pirms dzimšanas nospraustā virzienā. Un pats sliktākais, ka viņš nav pie stūres. Un pavisam slikti ir tas, ka tramvajiem stūres nemaz nav. Elza — Tas ir mans Alfrēdiņš, — tante aiz bikšu staras pievilka tuvāk vīrieti ar plecos ierautu, jau papliku galvu. — Nu? — viņa skatījās uz mani mirdzošām acīm un gaidīja. Laikam Alfrēdiņa vērtējumu. — Prieks iepazīties, — noburkšķēju, — laidiet vaļā, man jākāpj ārā. — Izkāpt vienmēr var paspēt. Tikai, kas tevi laidīs atpakaļ? Bet tu neuztraucies, Alfrēdiņš kārtīgs puika. Nedzer, nepīpē. Es viņam mašīnu nopirku. Varēsiet pie manis dzīvot... Tikai tad es sapratu, ka mani taisās apprecināt. Iekodu tantei rokā un pielēcu kājās. Bet tramvajs strauji bremzēja, un es atkritu atpakaļ. Gandrīz tantei klēpī. Viņa mani saķēra kā profesionāls cīkstonis. Aiz abiem elkoņiem no mugurpuses. — Ko spirinies? Es tavu dzīvi gribu iekārtot. Kas tev nepatīk? — Ka neviens man nepajautā! — nokliedzos un sāku raudāt. — Lieciet tak reiz mani mierā! Visi! Ģirts Redzēja, ka meitene un vecene cīkstas. Gribēja iet palīgā. Meitenei, protams. Bet priekšā bija cilvēku mežs. Lūdza ļaudis pabīdīties, bet visi skatījās uz viņu vienaldzīgām, neko neredzošām acīm. Viņš mēģināja izgrūstīties ar elkoņiem. Atspiedās ar muguru pret cilvēku gūzmu un atspērās ar abām kājām pret tramvaja durvīm. Nelīdzēja. Elza — Neesi tak naiva! Padomā, cik tev gadu! Vēl pāris, un būsi vecmeita. Jau tagad neviens uz tevi neskatās. Nebija vairs spēka cīkstēties. Sēdēju aiz muguras aizlauztām rokām, un šņukstēju. — Meklē kādu, kas sapratīs? Princi un ko tur vēl. Ha! Visi prinči sen nodzēruši savus zirgus. Vai pārdevuši. Nāc, Alfrēdiņ, nestāvi kā mūlāps! Nometies uz celīša un lūdz roku! Es viņu pieturēšu. Man uznāca panikas lēkme. Pasaule sagriezās, un sāka trūkt elpas. Ģirts Sita ar elkoni pa vadītāja kabīnes durvju stiklu. No sāpēm iekaucās. Atspērās pret cilvēku mūri un spēra. Logs sabira varavīkšņainos krusas graudos. Viņš paķēra vadītāju aiz krāgas un izlidināja pa durvīm. Pat nepaspēja sabrīnīties, kādēļ viņš tik līdzīgs priekšniekam. Varbūt dvīņubrālis. Apsēdās vadītāja vietā un sāka bakstīt visas pogas pēc kārtas, raustīt sviras un spaidīt pedāļus. Tramvajs nosprauslojās kā mustangs, saslējās pakaļkājās un nolēca no sliedēm. Pagriezienā atvērās durvis un lielākā daļa pasažieru izbira. Tad kā ēzelis tas sāka kāpties atpakaļ. Arvien ātrāk. Līdz ietriecās mājas stūrī. Izbira stikli, un vagonā iepūta pēc rozēm un tikko ceptas maizes smaržojošs vējš. Tramvajs turpināja spiesties atpakaļ. Pakaļgals kā ermoņikas čīkstot locījās un sabīdījās. Viņš atskatījās, lai uzmundrinoši uzsmaidītu. Elza Sabijos un izlēcu laukā. Iekritu dzīvžogā un saplēsu zeķbikses. Ciest nevaru vīriešus, kas uzskata sevi par varoņiem. Izvaroņiem. Blakus krūmos kāds šņukstēja. Līdu turp. Ja nu kādam jāpalīdz. Vispirms ieraudzīju divas pēdas. Vienu zeķē, vienu kurpē. Pabīdīju nostāk zarus. Izrādījās — Alfrēds. Pielīdu tuvāk, notupos uz ceļiem. — Kas ir? — Mamma... — Kur? Viņš paraustīja plecus un smieklīgi atšiepa apakšlūpu. Ar kabatlakatiņu noslaucīju asarām un dubļiem notašķīto seju. Atradu pazudušo kurpi un palīdzēju izlīst no krūmapakšas.
Savas sliedes
Elza Torīt biju uzvilkusi jaunas kurpes un jutos skaista. Ieraudzīju vīrieti. Ar acs kaktiņu redzēju, ka viņam ir brūnas kurpes, dīvaina frizūra un glīts mētelītis. Mati kā mikimausam. Nē, mikimausam bija ausis... Bet kaut kādu multeņu personāžu tik un tā atgādināja. Viņš māja un smaidīja. Pamāju pretim.
Uzmanību!
Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.