Līdzko tu atrodi internetā risinājumu vienai problēmai, uzrodas jauna — tam burtiski nav gala! Jāsaka, ka senāk šādu problēmu nebija, jo nebija Vistas, nebija jaudīgāku datoru, uz kuriem vismaz teorētiski var vienlaicīgi skatīties video, pieslēgties internetam, turēt uz ekrāna atvērtu dokumentu un spēlēt vienkāršu datorspēli. Kad sāku regulāri izmantot personālo datoru Kanādas studiju laikā, tam nebija pat Windows un vienlaicīgi strādāt ar divām programmām nebija iespējams (patiesībā dators bija novecojis arī tam laikam, 1994.gadam, tomēr es nebiju vienīgais, kas tādu vēl izmantoja). Vienlaicīgi iespējas, ko šī jaunā tehnoloģija piedāvāja, likās grandiozas. Dažas no tām bija vairāk teorētiskas, jo, piemēram, ar draugiem elektroniski sazināties nebija iespējas, jo viņiem toreiz vēl nebija ne datoru, ne interneta pieslēguma. Skaidrs, ka ne tikai vajadzības nosaka tehnoloģiju attīstību, bet arī tehnoloģiju attīstība — vajadzības. Atceros sendienu gadījumu, kad vilcienā ienāca prātā kāds neizsakāmi viltīgs plāniņš (nav svarīgi, kāds), bet, lai to realizētu, vajadzēja piezvanīt, tāpēc nācās gaidīt kādu stundu, kamēr vilciens nonāk gala stacijā, kur atradās telefona būda. Toreiz laiks vilkās neticami lēni, tomēr nevaru atminēties, ka būtu domājis: "Kaut man būtu tāda ierīce, ar kuras palīdzību varētu acumirklī sazināties, lai kur es atrastos!" Biju tikai pikts, ka doma ienāca prātā, kad vairs nevarēju tikt pie stacionāra telefona, un gaidīju, kad pie tāda varēšu piekļūt. Var jau būt, ka kādam senlatviešu dižgaram ienāca prātā ideja, kā būtu, ja sarunāties varētu, pārvarot telpas un laika distanci, bet diez vai, teiksim, viduslaiku cilvēki izjuta mobilo telefonu trūkumu, lai gan, iespējams, daudz kas Latvijas vēsturē būtu savādāk, ja viņiem tādi būtu: "Hallo? Miervaldi? Nevaru skaļi runāt, bet lejā ir ienaidnieki un piedāvā zeltu, godu, brīvību." Tomēr, ja cilvēku vēlmes tik ļoti būtu atkarīgas no piedāvājuma, nebūtu saprotams, kāpēc vispār notiek izmaiņas tehnoloģijās. Kāds vēsturnieks reiz izteicās, ka XX gadsimta sākumā transatlantiskie tvaikoņi piedāvāja tik greznus interjerus un izklaides iespējas tāpēc, ka ātrums, ar kādu kuģi šķērsoja okeānu, savam laikam bija kļuvis par lēnu. Lai gan alternatīvu nebija, pārlieku ilgais ceļojuma laiks bija kaut kā jākompensē. Pazīstamais amerikāņu ekonomists, Nobela prēmijas laureāts Pols Semjuelsons kādā 2005.gada intervijā izteicās, ka amerikāņu sabiedrību gaida lielas ekonomiskas problēmas, jo viņi domā tikai: "Es, es, es un tūlīt." Droši vien iepriekšējo gadsimtu cilvēku laika izjūta bija cita, tomēr diez vai to ir vērts romantizēt. Protams, cilvēkam, kuram, lai apēstu tomātu, jāgaida, kamēr tas izaugs, laika izjūta ir cita nekā tam, kurš to var jebkurā mirklī nopirkt veikalā. Tomēr visticamāk, ka šī harmoniskā laika, ritma un dzīves izjūta bija piespiedu izvēle. Nav jau tā, ka mūsdienās laika, ātruma, iespēju robežas būtu izzudušas, bet tehnoloģiju attīstība un globalizācija rada sajūtu, ka "tūlīt" ir nevis neparasta iespēja, bet kaut kas, kas man vienkārši pienākas.
Šeit un tagad
Sākotnēji sleju biju iecerējis par pavisam citu tēmu, kas vairāk saistīta ar Līgosvētkiem, proti, par cilvēkiem, kam patīk citus iesaistīt spēlēs un rotaļās. Nekas labs par šiem cilvēkiem man, protams, nebija sakāms, bet tad par sevi lika manīt dators, un tā kā arī par to man nekas labs nebija sakāms, pievērsos tam — nu, kas ir — kāpēc man ir nepārtrauktas problēmas ar Vistu? Pilnīgi kā Makintoša reklāmā, kur patuklajam puisim (pīsim) visu laiku jārestartē dators vai nav draiveru.
Uzmanību!
Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.