Arī viņa sieva Paulīna mēģināja izdarīt pašnāvību, taču Nērona vīri viņu atdzīvināja. Senekas nāves ainu kopš pirmā gadsimta līdz pat mūsdienām ir iedzīvinājuši daudzi rakstnieki un mākslinieki, tādējādi mēģinot analizēt un iemūžināt cilvēka nāves brīdi.
Daudzo atainojumu iedvesmots, Džeimss Kers ir uzrakstījis pirmo aptverošo Senekas nāves ainas kultūrvēsturi The Deaths of Seneca jeb Senekas nāves, ko tagad ir publicējusi Oksfordas Universitātes izdevniecība. Kers ir skatījis Senekas nāvi seno romiešu un vēlāko paaudžu un kultūru iztēles kontekstā. Viņš demonstrē kā vēsturnieka Gaja Kornēlija Tacita un citu Senekas nāves ainas agrīno iedzīvinātāju iztēli ietekmēja tradicionālie grieķu un romiešu nāves apraksti un Jūliju-Klaudiju imperatoru dinastijas vēsture.
Oksfordas Universitātes izdevniecības anotācijā norādīts, ka grāmatas centrālā ass ir paša Senekas daudzās pierakstītās pārdomas par nāvi – gan paredzot paša nāvi personīgajās vēstulēs, gan dramatizējot to traģēdijās, gan piedāvājot citiem nāves zaudējuma terapiju mierinājuma formā. Arī Senekas līdzgaitnieki viņa nāvi mēģināja uztvert caur kontemplāciju. Šīs dažādās antīkās reakcijas vēlāk veidoja pamatu Senekas nāves interpretācijai. Džeismss Kers ataino kā Senekas nāves scēna vēlāk tika atstāstīta gan literārās, gan vizuālās versijās, sākot no antīkā teologa Svētā Jeremija līdz vācu dramaturgam Heineram Milleram, no viduslaiku gleznotājiem līdz flāmu baroka gleznotājam Rubensam un franču klasicisma spīdeklim Žakam Luijam Davidam. Desmitiem interpretu, iedvesmojoties no agrīnākām Senekas nāves atveidojuma versijām un paša Senekas rakstiem, veidoja jaunas un dažkārt strīdīgas interpretācijas par Senekas mantojumu un par mirstīgumu un pašnāvību plašākā nozīmē. The Deaths of Seneca prezentē jaunu, vēsturiski aptverošu pieeju šī varenā romiešu autora izpratnei.