Latvijas Laikmetīgās mākslas muzeja būvniecības iecerei pavisam drīz gaidāmas pirmās vizuālās aprises. Ir zināmi arhitekti, kuri savā starpā sacentīsies ar metu piedāvājumiem muzeja ēkai, kas sliesies netālu no Rīgas jūgendstila izsmalcinātākajiem kvartāliem – Ganību dambja un Hanzas ielas stūrī.
Konkursantu vārdi ir ar starptautiskas reputācijas svaru. Viņu līdzšinējais veikums muzeju projektēšanā ir būtiski ietekmējis veidu, kā pasaulē patlaban tiek lūkots institucionālu kultūras telpu pārvērst par jaunrades, vēsturiskās atmiņas un sociālās mobilitātes krustpunktu. Latvijas Laikmetīgās mākslas muzeja fonds, kuru kā privātu mecenātisma iniciatīvu dibinājuši ABLV Charitable Foundation un Borisa un Ināras Teterevu fonds, ir aicinājis konkursā piedalīties septiņus starptautiskus arhitektu birojus. Arhitektu atlasē noteicošās bija sadarbības praksē apgūtās zināšanas par laikmetīgās mākslas jomu un pieredze, izstrādājot ēku risinājumus, kuros atspoguļotos jaunākās tendences muzeoloģijā. Svarīga bija arī kompetence ilgtspējīgu ēku būvniecībā, kā arī izpratne par jaunas kultūras telpas veidošanu pilsētvidē, jo muzejs Rīgā tiks veidots vēl attīstāmā pilsētas daļā.
Konkursa nolikumā ārzemju arhitektiem izvirzīta prasība meta piedāvājumu izstrādāt sadarbībā ar pašu izraudzītiem partneriem no Latvijas arhitektu vidus. Tas tāpēc, lai metu izstrādē liktu lietā gan starptautisko pieredzi muzeju projektēšanā, gan zināšanas par lokālo kontekstu – vietas vēsturi un mūsu reģiona arhitektūras tradīcijām, vietējās mākslas vides paradumiem un šejienes muzeju auditorijas mentalitāti. Izvēlētais konkursa modelis atspoguļo arī laikmetīgās mākslas norisēs un muzeju darbības principos arvien biežāk novērojamo tendenci veidot starpreģionālus sadarbības tīklus, kas ir neatsverami gan globāli konvertējamu pētījumu veikšanā, gan paplašinot krājumu un sezonālo izstāžu pieejamību ārpus lokālās kultūrvides robežām.
Var sacīt, ka reizē ar iespēju projektēt Latvijas galvaspilsētai izcilu muzeja ēku jebkurš no septiņiem sarakstā esošajiem smagsvara konkursantiem ir garants arī vēl citam būtiskam pienesumam. Viņu līdzšinējie radošās darbības projekti liecina par starpdisciplināra rakstura sadarbību un prasmīgu savienojumu veidošanu starptautiskos kultūrvides tīklojumos. Topošajam Latvijas Laikmetīgās mākslas muzejam tas palīdzētu jau projektēšanas stadijā pozicionēt sevi kā spēlētāju uz lielā laukuma. Celiet augstāk spāres, namdari!
Kaspars Vanags, ABLV Charitable Foundation mākslas programmu vadītājs
Pēdējās nedēļās gandrīz vienlaikus publiskoti divu starptautiski nozīmīgu muzeju konkursu dalībnieku saraksti: piecpadsmit arhitektu komandas sacentīsies par tiesībām projektēt Etnoloģijas muzeju Budapeštā, septiņas – par tiesībām projektēt Laikmetīgās mākslas muzeju Rīgā. Abu konkursu organizētāji izvēlējušies pārbaudītu un drošu stratēģiju garantēti kvalitatīva projekta iegūšanai – aicinot konkursā piedalīties pašu izvēlētus pasaules klases profesionāļus.
Līdzība abos gadījumos ir cerība un iespēja, ka ar izcilas arhitektūras palīdzību uz pasaules kultūras kartes nonāks starptautiskai publikai līdz šim faktiski nezināmas (Latvijas gadījumā – pat vēl neeksistējošas) institūcijas. Vēl kāda zīmīga sakritība – šis būs abu muzeju otrais mēģinājums tik pie savas ēkas. Tāpat kā rīdzinieki atteicās no projekta Andrejsalā, arī ungāri pārtrauca jau iesāktu projektu un mainīja muzeja novietni. Taču abi arhitektu saraksti uzrāda arī interesantu atšķirību organizētāju attieksmē pret savu uzdevumu.
Arhitekti ar globālu svaru
Budapeštas konkursa gadījumā vispārējās uzmanības starmeši pirmām kārtām šķiet nomērķēti uz estrādiskajām arhitektūras slavenībām – Zahu Hadidu, Remu Kolhāsu, Bjarki Ingelsu, Dominiku Pero – un mazāk uz paša projekta nozīmīgumu – tas papildinās vienu no eventuāli lielākajiem muzeju kompleksiem Eiropā. Uz to atbilstoši reaģē starptautiskā prese, ziņojot par gaidāmo gigantu cīņu, kas risināsies līdzās jau topošajiem divu citu superzvaigžņu, Sou Fudzimoto un SANAA, projektiem, nevis par intriģējošo novietni vai, piemēram, Budapeštas tēla un attīstības ambīcijām.
Toties mūsu muzeja konkursa dalībnieku saraksts šķiet veidots atšķirīgi, lai gan arī tajā ir arhitekti ar globālu svaru, kuru vārdam publika ir tendēta pievērst lielāku uzmanību nekā katram atsevišķam viņu projektam. Tādi ir gan Deivids Adžajs (Adjaye Associates, Lielbritānija), gan Vilems Jans Nētelingss un Mihīls Rīdeiks (Neutelings Riedijk Architects, Nīderlande), gan Henninga Larsena arhitektu birojs (Henning Larsen Architects, Dānija). Taču šajā arhitektu izlasē, kuru veido daži pat Latvijas profesionāļiem iepriekš nezināmi vārdi, nojaušams fokuss tieši uz specifisko mūsdienu muzeju būves problemātiku un vēlme iesaistīt Rīgu globālajā diskusijā par šī ēku tipa attīstības tendencēm. Konkursa organizētāji starmeti pagriezuši uz pašu ēku. Ja rūpīgāk iedziļinās uzaicināto arhitektu profilos, Rīgas izlase šķiet daudz pamatotāka, ne tik raiba un arbitrāra kā nenoliedzami spožā Budapeštas plejāde. Par mūsu muzeju aicināti domāt tādi profesionāļi, kuru pieredzē līdzīga tipa kultūras būves ir būtiska, pat centrāla prakses daļa. Viņu nesen realizētie muzeju projekti saņēmuši starptautisku atzinību un kļuvuši par nozīmīgu piemēru arhitektiem un muzeju turētājiem. Ir arī tādi, kas blakus visam iepriekšminētajam ir pazīstami ar projektēšanas specifiku mūsu reģionā, piemēram, Polijā, Krievijā un Ziemeļvalstīs.
Latvijas profesionāļu un arhitektūras pazinēju auditorijai visskaļākais droši vien šķiet Deivida Adžaja vārds. Tanzānijā dzimušais londonietis ir starptautiski atzīts kopš deviņdesmito gadu beigām un jau kopš tā laika pētīts, tuvs un iemīļots to Latvijas arhitektu vidū, kuriem, tāpat kā viņam, nozīmīga ir vietas konteksta izjūta un jutekliskās pieredzes iespēja arhitektūrā. Šoruden ASV galvaspilsētā atklās Adžaja projektēto un prezidenta Obamas dedzīgi atbalstīto Smitsona Nacionālo afroamerikāņu vēstures un kultūras muzeju. Tam paralēli patlaban rit darbs pie Hārlemas Studio muzeja paplašinājuma Ņujorkā, un arī pats pirmais viņa projektētais laikmetīgās mākslas muzejs atrodas ASV, Denverā. Deivida Adžaja izpratni par mūsdienu muzeja specifiku noteikti vairojusi arī biežā sadarbība ar māksliniekiem – gan radot patstāvīgus mākslas darbus, gan iekārtojot izstāžu ekspozīcijas pasaules muzejos un galerijās, piemēram, pagājušā gada Venēcijas biennālē.
Smagsvari un profesionāļi
Ne mazāk intriģējoša būs dāņu smagsvara Henning Larsen Architects dalība konkursā. Tas ir birojs ar visiespaidīgāko vēsturi un lielāko pieredzi, kam Rīga jau ir profesionāli pazīstama, – tieši pirms desmit gadiem tas saņēma otro godalgu metu konkursā par akustiskās koncertzāles projektu uz AB dambja. Biroja aktuālajā portfolio blakus milzīgam skaitam dažādu kultūras būvju ir ap divdesmit uzceltu, projektētu un konkursos pieteiktu muzeju un mākslas institūciju vien. Taču, lai gan 1959. gadā dibinātais birojs ir īsteni globāls spēlētājs ar septiņām filiālēm Eiropā, Saūda Arābijā un Honkongā, tam īsti nelīp intelektuāļu aprindās nu jau nicīgu nokrāsu ieguvusī stārkitektu – pašmērķīgo un kliedzošo komercikonu radītāju – birka. Viņu projektēšanas metodes pamatā ir smalkjūtīga attieksme pret vietas kontekstu, par to liecina divi nesenākie realizētie muzeju projekti – Mosgordas Arheoloģijas un etnogrāfijas muzejs Orhūsā Dānijā (2014) un Ūmeo Mākslas muzejs Zviedrijā (2011).
Sava veida atgriešanos Rīgā piedzīvos arī Vilems Jans Nētelingss ar vienu no pazīstamākajiem nīderlandiešu birojiem Neutelings Riedijk Architects. 2014. gada nogalē viņš bija Beļģijas dienu viesis un guva ievērību ar lekciju, kurā popularizēja ornamenta atgriešanos arhitektūrā. Viņš ar sava biroja projektu piemēriem pierādīja, ka mūsdienās ornamentam var piemist ne tikai dekoratīva, bet arī lietišķa un identitāti veidojoša funkcija. Šo principu ilustrē arī pasaules profesionālajos medijos plaši tiražētie Antverpenes pilsētas muzejs (2010) un Nīderlandes Skaņas un attēlu krātuve Hilversimā (2006). Blakus aicinājumam likt lietā savu pieredzi Rīgā Nētelingss un Rīdeiks turpina darbu pie Sinsinati Mākslas muzeja paplašināšanas ASV un Luvras muzeja jauno krātuvju un restaurācijas darbnīcu projekta Lansā Francijā.
Šogad plānots pabeigt arī Berlīnes arhitektu Matiasa Zauerbruha un Luīzas Hatones (Sauerbruch Hutton) projektēto XX gadsimta jeb tā saukto M9 muzeju Mestrē pie Venēcijas. Izpētes vērts muzeja izveides un darbības modelis ir šī tandēma radītais un daudzkārt godalgotais Brandhorstu muzejs Minhenē (2009). Bavārijas brīvvalsts, saņēmusi dāvinājumā iespaidīgu laikmetīgās mākslas privātkolekciju, finansēja īpašu muzeja jaunceltni no publiskajiem līdzekļiem. Tomēr ēkas un kolekcijas uzturēšanu dāsni līdzfinansē Brandhorstu ģimenes fonds. Zauerbruhs un Hatone ir pieprasīti ilgtspējīgās un energoefektīvās arhitektūras adepti, tik pieprasīti, ka šopavasar viņi vienlaikus veidos gan Latvijas Laikmetīgās mākslas muzeja, gan minētā Budapeštas Etnoloģijas muzeja konkursa projektu.
Britu arhitektu Ādama Karuzo un Pītera Sentdžona (Caruso St John Architects) un amerikāņu biroja wHY iekļaušana konkursa dalībnieku izlasē šķiet pašsaprotama. Tie ir biroji, kam darbs ar mākslas institūciju, muzeju un galeriju projektiem ir prakses nozīmīgākā, reprezentatīvākā daļa. Tikpat svarīga ir arī viņu pieredze ekspozīciju dizaina projektos un radošajā sadarbībā ar māksliniekiem. Britu tandēms ir pastāvīgi slavenā mākslas dīlera Lerija Gagosjana starptautiskā galeriju tīkla arhitekti, tomēr pirmo lielo atzinību viņi ieguva ar Jauno mākslas galeriju Volsolā, netālu no Birmingemas. Torņveidīgā galerijas jaunbūve ir viens no piemēriem, kā publisks ieguldījums kvalitatīvā kultūras infrastruktūrā kļūst par magnētu un jaunas attīstības grūdienu pamestām industriālajām vai agrāk neapgūtām nomales teritorijām. Gluži nesen viņu vadībā realizētas divas sarežģītas rekonstrukcijas – tā sauktais Millbank projekts jeb Tate Britain muzeja vēsturisko ēku pielāgošana mūsdienu funkcionālajām prasībām un Ņūportstrītas galerija Londonā. Tā ir par vienotu izstāžu zāļu kompleksu pārvērstas Viktorijas laikmeta noliktavas veselas ielas garumā. Galerijā tiek izstādīti darbi no Demjena Hērsta privātkolekcijas.
Tikpat cieši saistīts ar kuratoru un mūsdienu mākslas izstādīšanas prasībām ir arī Kulapats Jantrasasts (Kulapat Yantrasast), Bangkokā dzimis arhitekts ar birojiem Ņujorkā un Losandželosā. Savu karjeru viņš sāka kā japāņu arhitektūras korifeja Tadao Ando līdzstrādnieks mākslas muzeju projektos ASV un Eiropā. Viens no Jantrasasta privātprakses pirmajiem lielajiem objektiem – Grandrepidsas Mākslas muzejs Mičiganā – ir arī pirmā muzeju ēka, kas jebkad saņēmusi starptautisko energoefektivitātes un ekoloģiskā dizaina (LEED) sertifikātu. Viņa vadībā turpinās Čikāgas Mākslas institūta un Hārvarda mākslas muzeju jauno ekspozīciju plānu un dizaina realizācija. Pat Jantrasasta paša uzņēmums funkcionē drīzāk kā eksperimentāla un starpdisciplināra mākslas institūcija, nevis konvencionāla arhitekta prakse.
Katra reize – pirmā
Konkursa dalībnieku izlasi noslēdz somu arhitektu tandēms Ilmari Lahdelma un Rainers Mahlameki (Architects Lahdelma & Mahlamäki), kuru var raksturot ar tādiem pašiem apzīmētājiem kā pārējās sešas sāncenšu komandas – pieredzējuši un godalgoti muzeju un ilgtspējīgas arhitektūras eksperti ar starptautisku vērienu. Turklāt, iespējams, viņiem varētu būt zināma priekšrocība, ko noteikusi ilgā prakse mūsu platuma grādos, dziļāka izpratne par šī Eiropas reģiona klimatu, vēsturi un vietējās sabiedrības attiecību estētiku. Viņu 2014. gadā atklātais Polijas Ebreju vēstures muzejs Varšavā saņēma reizē gan Somijas arhitektūras balvu, gan Polijas gada labākās ēkas statusu, gan Eiropas Savienības Mīsa van der Roes balvas nomināciju.
Šādi blakus nostādītas, visas sešas Eiropas arhitektu komandas un viņu amerikāņu kolēģi, šķiet, uzrāda daudz vairāk kopīgā nekā atšķirīgā, un arī konkursa organizētāju atlases kritēriji kļūst skaidrāki. Taču rezultātu noteiks nevis tas, ar kādām acīm uz viņiem raugāmies mēs, bet gan cik ļoti viņi gribēs un spēs saprast mūs. Ar visu savu pieredzi starptautisko projektu vadībā, inovatīvā ilgtspējības nodrošināšanā, laikmetīgās mākslas ekspozīciju specifikā un mūsdienu muzeju darbības principos pat viņi šeit kaut ko tomēr darīs pirmo reizi – tāda ir katra jauna arhitektūras objekta burvība.