Silmaču «lieta»

Jautājums: Kas viņām liek domāt, ka jāraksta? Par katru cenu, pāri zināšanām un prāta spējām? Atbilde: Burkāniņš, kāpostiņš

Domāju, ka spēcīgāks iespaids par rakstīto tekstu būs tad, ja Tavu pauri nepiesārņos nekam nevajadzīgi blakusefekti... Man ļoti patīk Ievas grāmatas, jo pēc abām jau iznākušajām par PP varēja sacīt tā - autobiogrāfiskā latiņa ir uzstādīta ļoti augstu - būtu tikai jātiecas pēc tās!

Es nez,ko darīja tajos tālajos laikos.Es zinu,ko daru es,un ko uzskatu par pieņemamu man.Un kritērijs nav tas"vai autoram ir ko stāstīt un vai viņš prot stāstīt.", jo kritērijs ir tas,vai stāstāmais kaut vienam citam ir vajadzīgs. Kā teica viens gudrinieks- daudz mums savas nabas krātera pētnieku.

"Tam, kurš rakstījis tekstu, IR nozīme" un reizē tam nav NEKĀDA sakara ar to, ko kurš ir apprecējis un tamlīdzīgi. Tos, kurus interesē šāda veida jautājumi, iesaku pievērsties "Visādu Muļķu Dzīve" tipa izdevumiem. Šis raksts vienkārši nav domāts jums.

Ko nez darīja laikos, kad lasītāju zināšanas par autoru personīgo dzīvi bija ierobežotas? Kad neko nezināja par Dostojevska vai Bodlēra dēmoniem? LIteratūra nav nekāda labo tikumu veicināšanas darbnīciņa. Kritērijs ir tikai tas vai autoram ir ko stāstīt un vai viņš prot stāstīt. Atgriežoties pie sākotnējās tēmas - šķiet, ka Zolei ir ko stāstīt, bet varēšana stipri viduvēja.

trāpīts

Nozīme ir talantam un meistarībai. . Un tikai? Ja tu lasi grāmatu,kuras paudums tev jāielaiž savā "galvā", tad nelieša talantīgi uzrakstīts darbs ir pat bīstams. Nešaubos,ka arī morāls kroplis var rakstīt "talantīgi un meistarīgi" un ko darīt ar šādu meistardarbu? Es te nerunāju,pasarg dies, par jau vārdos nosauktajiem autoriem, bet vispār.

visu laiku domāju: Struka, Struka...kur dzirdēts? bet Edvīns Raups taču ir Edvīns Struka! vai tā arī ir atbilde?

Vāgnera, Dostojevska un Vijona gadījumā minat personīgus uzskatus vai rīcības, kurām nudien nav lielas nozīmes izvēlē - lasīt vai nelasīt. Nozīme ir talantam un meistarībai.

"Tam, kurš rakstījis tekstu, IR nozīme" - bet tikai sākotnējam vērtējumam - vai lasīt. Gala produkts var būt pilnīgi negaidīts - atliek cerēt, ka kāds, kurš lasījis, padalīsies. Daži piemēri: Vāgners un Dostojevskis bija pārliecināti antisemīti. Domajat, ka ebrēji viņus nelasa un neklausās? Fransuā Vijons tika notiesāts uz pakāršanu pilnīgi pelnīti par laupīšanu (tiesa, pēdēja mirklī apžēlots) - tāpēc viņa dzeja nekļūst sliktāka. Krievu rakstniece Ludmila Uļicka uzrakstīja šedevru "Tulks Daniēls Štains" - visi pārējie viņas darbi man šķita nelasāmi (gaume mana) .

Tam, kurš rakstījis tekstu, IR nozīme. Ir ataču atškirība, vai izvēlamies lasīt Regīnu Ezeru vai Moniku Zīli :). Par Zoli vēl pagrūti spriest - grāmatas par Pētersonu un Ķimeli likās sausas un izvairīgas attiecībā pret nepatīkamiem jautājumiem.

Dari ar savu laiku ko gribi. Es nedomāju,ka man savējais jāizmet,lasot jebkura par sevi nepamatoti augstās domās esoša indivīda izvirdumus. Strīdīgi,kurš no mums galu galā būs nabagāks. Un Muktupāvelai sen vairs "nesekoju". Taupot laiku.

Nabaga ,,acis"... Nedrīkst lasīt ārzemju autoru darbus, jo grūti tak visu par visiem izzināt... Labi, ka Muktupāvelai vienmēr var izsekot... Katram, kas ķeras pie rakstu darbiem, der zināt, ka viņam seko modras acis!

Prieks par Ievas veikumu! Intervijai ari nav ne vainas.

ko šūmējies? Autoram ir nozīme.Arī tam,kāds viņš ir cilvēks, ja runājam par grāmatas autoru. Es,par piemēru,nelasīšu neko,ko būs sadiegusi L.Muktupāvela vai "rakstiniece" M.Šneidere,sien kaut zelta cietajos vākos. Priekš kam man piesārņot sevi ar prastu un morāli slimīgu sievišķu atklāsmēm? Tajā pašā laikā ir cilvēki,kuru rakstīto izlasīšu jebkurā gadījumā,ja arī tas būs kaut kas "garām".