Ir pārāk auksta agra rudens diena. Klimatiskajā apjukumā uz interviju
esmu ieradies šallē un jakā, savukārt Renē Dekarta tulkotājs filozofs
Arnis Rītups — T krekliņā. Protams, ienāk prātā, ka franču domātājs
nomira Stokholmas aukstumā no plaušu karsoņa. Rītups gan izskatās pārāk
rūdīts, lai nāvīgi sasaldētos. Trejvalodīgās — latīņu, franču, latviešu
— Meditācijas par pirmo filozofiju, ko izdevniecība Liepnieks &
Rītups izdevusi ļoti skaistā iesējumā, ir Renē Dekarta pazīstamākais
darbs un Rītupa pēdējais nopietnais tulkojums, jo pašlaik viņam
jāpabeidz disertācija Lēvenes universitātē par Aristoteļa darba Par
dvēseli tēmu.
Domāt skaidri
Slavenajā grāmatā lasāmi Dekarta mēģinājumi nonākt pie neapšaubāmām zināšanām. "Viena no noturīgākajām Dekarta vēlmēm bija domāt skaidri un atbrīvoties no juceklīgām un izplūdušām domām," raksta A.Rītups Rīgas Laika augusta numurā.
Intervijā viņš turpina šo domu: "Man ļoti grūti piekrist tam, ko viņš saka, bet domas skola tā pilnīgi noteikti ir. Kā mēģinājums nonākt pie skaidras domas, ko var izsekot katrā solītī. Reti ir filozofiski teksti, kur autora domas ceļš ir tik uzskatāmi parādīts. Katrs to var apskatīt no visām pusēm, ja grib. Ja tu uzmanīgi lasi, tu visu argumenta gaitu vari redzēt."
Uzslava, ko Dekarts ir saņēmis visbiežāk, esot atteikšanās atsaukties uz autoritātēm. "Dekartam nav citas autoritātes, izņemot savu prātu," norāda Rītups.
Peramais zēns
"Ir jau atšķirīgas interpretācijas par to, ko īsti Dekarts mēģināja izdarīt," saka Rītups, stāstot par Meditācijām. "Viena no interpretācijām ir, ka tas viss viņam bija vajadzīgs, lai atrastu drošu pamatu savai izpratnei par fiziku. Viņam, piemēram, ir tāds darbiņš Filozofijas pirmpamati, kur viņš apraksta fizikas un metafizikas attiecības. Filozofija ir kā koks, kura saknes ir metafizika, stumbrs ir fizika, un zari ir morāle, mehānika un medicīna. Filozofijā kopā ir ietverta skaidra zināšana par visiem šiem posmiem."
Cita versija — Dekarts ir mēģinājis iesaistīties katoļu baznīcas cīņā ar skeptiķiem. "Viņš vēstulē raksta, ka viņu sadusmo cilvēki, kas apšauba Dievu, un ir nolēmis, ka kaut kas jādara," skaidro Rītups. "Taču pats pauž hipertrofētas šaubas par iespēju zināt jebko. Piemēram, Hjūms saka, ka, ja izlasa pirmo Meditāciju, tad nekur tālāk nevar tikt, jo visas pārējās Meditācijas ir pa tukšo. Ja tu esi tā pašaubījies, no tā nav izejas. Dekarts ir ļoti precīzs — viņš apraksta, par ko viņš šaubās. Ja lasa viņu uzmanīgi, tāds iespaids (kā Hjūmam) nerodas."
Neraugoties uz Dieva pierādījumiem, Dekarta darbi ātri nonāca katoļu baznīcas aizliegto grāmatu sarakstā. Viens no iemesliem ir, ka viņa šaubas bijušas par traku — ticīgs cilvēks nevar atļauties šaubīties tā, kā Dekarts šaubījies. "Tagad ļoti populārs ir uzskats, ka Dekarts ir sagrāvis kristietību," saka Rītups. "Tam gan grūti atrast pamatu viņa tekstos." Tas esot saistīts ar reliģijai kritisko apgaismību, jo Dekartu uzskata par tās priekšteci. Viņa racionālisms, dažuprāt, sagrāvis veselīgu izpratni par cilvēka prātu.
"Dabas mīļotājiem viņš arī ir sliktais, jo uzskatīja, ka cilvēkiem ir jāvalda pār to. Dekarts ir peramais zēns ļoti daudzās nometnēs, pats sliktākais," saka Rītups. "Ir mēģinājumi no viņa atvasināt arī Gulagu un Aušvicu."
Ko patiešām tu domā?
Šo grāmatu Rītups izvēlējās tāpēc, ka tā ir visinteresantākais filozofiskais teksts no visiem, ko Dekarts uzrakstījis. "Grūti atrast pēdējos 350 gados kaut vienu nopietni ņemamu filozofu, kurš nebūtu cīnījies ar Dekartu, būtu apgājis viņu. Un it sevišķi viņa Meditācijas," norāda Rītups. Viņš uzskata, ka tas lielākoties ir atkarīgs no lasītāja, ko šis teksts varētu katram no mums dot, — vai lasīsi uzmanīgi, vai lasīsi ar domu mācīties, vai atspēkot — "paskatīsimies, kāds viņš muļķis bija. Tad ieguvums nebūs pārāk liels, bet tas ir domātājs, kas mēģina izklāstīt dažādus jautājumus," norāda Rītups.
Viens no tiem — kā vispār iespējams kaut ko droši zināt? Kā iespējams zināt kaut ko par ārējo pasauli? "Viņš saka — pieņemsim, ka man nav ķermeņa — ne roku, ne acu. Šīs meditācijas lielā mērā ir iztēles vingrinājums, jo viņš visai bieži saka: iztēlosimies, pieņemsim.
Divas lietas ir ārkārtīgi svarīgas šajā grāmatā — viena ir iztēle un veids, kā viņš to darbina un aicina lasītājus pievienoties. Otra ir uzmanība. Uzmanība ne vien pret tekstu, bet pret savu domu. Ko tu patiesībā domā? Tu nonāc filozofiskas domas virpulī ar pirmajiem soļiem. Mana māte, kurai nav nekādas saistības ar filozofiju, to lasīja un pie ceturtās Meditācijas bija galīgā starā," stāsta Arnis Rītups (šī Meditācija ir par to, kā atšķirt patieso no aplamā).
Filozofiju Dekarts izspēlē kā iekšēju sarunu pašam ar sevi. "Par "patiesiem filozofiem" Dekarts atšķirībā no dažiem saviem laikabiedriem nesauca tos, kuri pavada laiku universitātēs un akadēmijās, bet tos, kuri mīl patiesību un tiecas pēc tās," raksta A.Rītups.