Sociālais eņģelis

Mazgāju viņu drēbes, vāru zupas, pērku zāles. Vēroju, kā viņi lēnām sabrūk un sapūst. Ļaudis, tāpat kā zivis, pūst no galvas. Vispirms sabojājas zobi, tad redze, dzirde un smadzenes. Ja ir. Šorīt biju pie Mildastantes. Viņai ir vēzis. Daudziem ir vēzis. Viņa bija apvēmusi spilvenu. Sēdēja un raudāja. Nomainīju gultas veļu. Uzvārīju nomierinošu tēju un palīdzēju nomazgāties. Viņa izskatījās sažuvusi no iekšpuses. Kārna, čokurainu ādu un šķidriem, sidrabainiem matiem. Jau kuro reizi viņa rādīja fotogrāfijas. — Tas ir mans pirmais brūtgāns, — un, — re, kāda man toreiz bize bija. Bet tagad... Man viņas bija žēl. Ejot prom, iedevu tabletes. — Vai tev vēl ir tās labās tabletītes? — viņa jautāja trīcošu balsi, — man no viņām tik viegli paliek... Bet ja nav, tad nevajag. Tu jau tāpat daudz man palīdzi. Vienmēr tik paļāvīga liktenim. Iedevu viņai vienu ekstazī un gāju prom. *** Vēl manos darba pienākumos ietilpst bijušo ieslodzīto integrācija sabiedrībā. Smalki skan, bet jēgas nekādas. Manā apgādībā ir tikai viens izbijis cietumnieks. Viņu gan drīzāk vajadzēja ārstēt, nevis likt cietumā. Bet ļaudīm vajag grēkāžus. Arī viņam tagad vajag. Ir cilvēki, kurus pārņem uzmācīga ideja, un neko citu viņi vairs neredz. Ja nebūtu manis, Toļiks droši vien atkal cietumā sūkātu... ne jau ledu. Šodien viņš mani sagaidīja ar vīna pudeli. Pasniedza un ilgi taisnojās, ka neesot zadzis. Esot godīgi nopelnījis. Es nedrīkstot dusmoties, jo esot vienīgā, kas viņu saprot. Pieklājības pēc izdzēru pusglāzi. Kā parasti, pārģērbos turpat viņa priekšā. Viktors turējās pie pudeles un ik pa brīdim noelsās. Uzģērbu rozā kleitu ar baltu rišiņu malu, baltas pusgarās zeķes ar bumbuļiem un sandales. Matus sapinu divās bizēs. Galos rozā lenšu pušķīši. Viņu tas uzbudina. Viņš ir bērniņmīlētājs. Mēs vienojāmies, ka sauksim to tā. Toļiks man iedeva mazas melnas ūsiņas. — Pielīmē pati. Kamēr pie spoguļa līmēju ūsas, Toļiks uzlika vācu maršu. Viņš paņēma no plaukta rādāmkociņu un nāca tuvāk, draudīgi sitot sev pa plaukstu. Notupos četrrāpus un sažmiedzu acis, gaidot sitienu. Viņš bija vēstures skolotājs, pirms nokļuva cietumā. *** Arī pēc darba es daru labu. Un daru to par velti. Esmu ielikusi sludinājumu internetā. "Eņģelis izpildīs visas jūsu slēptākās vēlmes." Reizēm minu, cik daudz laulību tādā veidā esmu saglābusi. Kādam taču jādara arī melnais darbs. Vispār, labais ne vienmēr ir skaists un skaistais — labs. Piemēram, es mazgāju večiem pakaļas. Labi, bet ne skaisti. Es dodu desmito tiesu baznīcai, lai cienīgtēvs vakariņās varētu atļauties mazsālītu lasi. Skaisti, bet ne labi. Šodien bija jātiekas ar kādu jauku puisi, vārdā Edgars. Viņam rokā būšot narcises podiņā. Gadās jau visādi dīvaiņi. Pie tā esmu pieradusi. Norunātajā vietā ar narcisēm stāvēja pieci jaunieši. Laikam nolēmuši iznest cauri. Vai arī sapņo par grupveida seksu. Es neesmu prostitūta, naudu par pakalpojumiem neņemu, tādēļ profesionālā ētika uz mani neattiecas. Piegāju klāt, iepazināmies. Viņi izskatījās uztraukušies. — Nu, stāsieties rindiņā vai visi uzreiz? Aizbraucām uz mežu. Laikam nabagiem mammas mājās. Nav kur izklaidēties. Varēja taču visi kopā vismaz viesnīcas istabiņai samesties. Puikas izlika zālītē alus pudeles un čipšus. Nedaudz iedzērām, papļāpājām par dzīvi. — Zini, mēs esam dabas draugi, — drosmīgākais, skatīdamies zemē, teica. — Jūs ko, ar kokiem? Viņi apstulba. Dažs nosarka. Laikam nevajadzēja tik tieši. Es jau daudz dzīvē esmu pieredzējusi, bet viņi. Zaļi un kautrīgi. Un vēl izrādās tik kautrīgi, ka ņemas ar kokiem. Nez, kā to sauc. Dendrofilija? — Esi kaut ko dzirdējusi par globālo sasilšanu? Zemes pārapdzīvotība un tā... — Esmu, — smaidīju. Interesanta doma — lai nevairotu pēcnācējus, izvarot bērzu. — Nu lūk, visas problēmas rodas no pārapdzīvotības. Un mēs rūpējamies, lai tā nenotiktu. Mēs atrodam sabiedrības vājāko posmu. Tos, kas parazitē un... Viņš izņēma no somas šprici. Nesapratu viņa teikto līdz galam. Bet, ja viņi grib durties, tā nav mana problēma. Katram ir tiesības darīt ar savu dzīvi, ko vēlas. Divi tuvāk sēdošie satvēra mani aiz rokām un nogāza gar zemi. — Ē, jūs paši varat durties, bet es gan... — Turi muti, mauka! — Puika ar šprici uzkāpa man virsū jāteniski. — Saki, kāda no prostitūtām jēga, ko? Ak tu neesi? Visas tā saka. Gribēju brēkt, bet mutē tika iebāzta lupata. Māvu, spirinājos, īdēju, raudāju. Bet tad sajutu patīkamu siltumu un aizvēru acis. Zeme zem manis sāka griezties arvien ātrāk. Pēdējais, ko iedomājos, — mirstot mocekļa nāvē, taču tiek piešķirti bonuspunkti! *** Sunītis. Tas pats, ko bērnībā pārbaroju ar konfektēm. Sāka purināties. Kā tikko no ūdens izlīdis. Bet lāšu vietā lidoja baltas putnu spalvas. Visas man virsū. Kā šautriņas dūrās sejā. Ievaidējos. Balss skanēja kaut kur no pasaules otras malas. Atvēru acis. Pelēkas debesis un milzīgā ātrumā man virsū joņojošas ūdens lāses. Lietus. Piecēlos sēdus. Visa slapja. Drēbes lipa klāt pie miesas un uznāca drebulis. Biju blakus kapiem. Tiem pašiem, kur eju katru sestdienu. Klupdama krizdama vilkos turp. Sašļuku uz soliņa blakus svaigākajai kapu kopiņai. Tie palaidņi tikai pajokoja. Pabiedēja. Droši vien cerēja vest pie prāta. Sīkie nezvēri! Maitas! Atcerējos, kā, kaujoties ar murgiem, skrēju šurp. Tad braucu kaut kādā mašīnā un raudāju. Pēc tam atkal skrēju. Nokritu un paliku guļam. Kādēļ nācu šurp? Lūgt viņiem piedošanu? Nomirt te, lai vecīši, kuriem palīdzēju aiziet, pēc iespējas ātrāk piešķir man spārnus? Ja katrs pa spalvu kušķītim, pilnīgi pietiktu. Daudz viņu man te.