Stādītais mežs
Skaņu mežs tāpat kā kinoforums Arsenāls arī būtu uzskatāms par festivālu festivālu, taču nebūt ne sliktā nozīmē — neatlaidīga rokas turēšana uz pasaules novatoriskās skatuves pulsa vai vismaz inspirēšanās no tādu festivālu kā Transmediale Berlīnē vai Numusic Stavangerē Norvēģijā piedāvājuma Skaņu mežam garantē kvalitāti un ekskluzivitāti. Par spīti krīzei, Skaņu mežs neizpalika arī šogad. Taču no filmu sadaļas gan bija nācies atteikties. Mazliet bēdīgi, jo Rīgas mākslas telpas Intro zāle būtu bijusi ideāli piemērota video izrādīšanai. Taču tas nekas, jo eksperimentālā kino seansi nākotnē iecerēti kā atsevišķi pasākumi.
Finansiālā fobija bija atstājusi iespaidu arī uz visu festivāla programmu kopumā, proti, šāgada muzikālais menu bija daudz maigāks un plašākai publikai pretimnākošāks, jo, piemēram, šogad pat nebija neviena tīra noise akta. Taču salīdzinājumā ar iepriekšējiem gadiem šāda žanriska ierobežošana nebūt nebija vairojusi apmeklētāju skaitu, kas varētu likt domāt, ka Skaņu mežam ir sava pastāvīga "studējošo" kopa.
Kā īpašs festivāla ieguvums bija avangarda leģenda muzikālais klaidonis francūzis Gedalija Tazartes (1947), kura galvenais instruments ir balss improvizēti neartikulētā formā. Viņam raksturīga balss modu rupja konfrontēšana, strauji pārmetoties no senlaicīgiem dziedājumiem uz neierastākām vokālajām izpausmēm. Skaņu mežā viņš uzstājās duetā ar bundzinieku, balsi saglabājot pārsvarā zemajās un dobjajās frekvencēs. Bungas lielākoties tika spēlētas free jazz manierē, bungu komplektu izmantojot tikai virspusēji. Koncertā Gedalija bija it kā zaudējis daļu no sava ierakstos dzirdamā šarma, gan arī ieguvis papildu spēku, kas arī tika novērtēts — priekšnesumu uzņēma uz bis.
Ievērojams ciemiņš šogad bija arī minimālistiski spēcīgā īslandiešu čelliste Hildura Gudnadotira, kura 15.maijā uzstājās kopā ar savu tautieti prominento klasiskās un ambientās mūzikas komponistu Johanu Johansonu, kurš klausītājus valdzina ar lēni būvētām, gaistoši ainaviskām kompozīcijām. Koncertā Johansons bija kā liega Hilduras ekstensija. Priekšnesums variējās no melanholiskākām slāņveida kompozīcijām ar tikko jaušamu elektroniku un vides ierakstu atblāzmām līdz ekspresīvām daļām ar izteiktāku elektronikas un čella saplūsmi un Johansona klavierspēlei. Hildura jeb, pareizāk sakot, viņas skaņdarbs ērģelēm bija dzirdams arī 23.maijā Anglikāņu baznīcā britu ērģelnieka Čārlza Metjūza izpildījumā.
Savukārt šāgada Skaņu meža trumpis un lepnums neapšaubāmi bija drone metal milži no Amerikas — Sunn O))), kuri uzstājās 22.maijā Anglikāņu baznīcā. Grandiozais pusotru stundu garais solokoncerts bija nevainojams, gluži vai maģisks notikums — ģitāru duets, kā jau ierasts, uzstājās mūku tērpos, radikāli askētisko ģitārspēli veicot ar teatrālām roku kustībām. Telpa tika piepildīta ar dūmiem, kuros projicējās dažādu krāsu gaismas, brīžam veidojot arī krāsu dramaturģiju. Sunn O))) izteikti lēnā, monotonā vibrējošās dūkoņas liturģija kā rituāls lika izjust skaņas fizisko klātbūtni telpā. Šķietami nebeidzami cikliski šķeļot graudaini biezus, garus, īpaši zemus akordus, tika panākta statiska meditācija, nogalinot laiku. Tādējādi, protams, testējot klausītāju izturību, taču dodot laiku personificēties ar šo skaņu masu. Ieguvums — nepārvērtējams pārdzīvojums, kas satricināja katra klausītāja estētisko apziņu.
Šajā rakstā ļoti daudz kas paliek neizvērtēts. Daudz kas labs un daudz kas ne tik labs. Sliktais ir tas, ka, lai arī visi izpildītāji bija līmenī, liela daļa no viņiem (visvairāk tas attiecas uz grupām, kas uzstājās 16.maijā) liecināja par piederību viduvējībai. Tādēļ gribas teikt, ka šogad Skaņu mežs ir ticis stādīts — pārāk paredzams un ieturēts. Taču pēc tādiem grandiem kā Sunn O))) šādi sīkumi aizmirstas un gribas atkal nonākt mežā.
Uzmanību!
Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.