O.K. – es netēlošu Nezinīti, kas izliekas nesaprotam – biznes ir bizness arī tik trauslās matērijās kā mākslas produkti jeb preces un tas, ka Nāciju teātrim, tāpat kā Baltijas pērlei, kas šīs viesizrādes organizē, Šukšina stāsti ir tītā zelta ādere. Maskavas teatrāļu aprindās nevienam nav noslēpums, ka šīs izrādes galvenās zvaigznes un, bez šaubām, "sejas, par kurām publika gatava maksāt jebko" – Jevgeņijs Mironovs ar Čulpanu Hamatovu – piekrīt, pārfrazējot kādas amerikāņu supermodeles spārnoto teicienu, "pacelt dibenu no gultas" tikai, ja honorārs pārsniedz 2000 dolāru par vakaru (protams, gadās izņēmumi – kad jāpiedalās svarīgos festivālos, kas potenciāli atsaucas uz režisora, teātra un aktieru nākotni, var nolaist dempinga cenu – kā saka, ir varianti…). Un šādu statusu abi krievu aktieri ar savu Dieva doto talantu ir nopelnījuši sūrā grūtā darbā.Turklāt – pat šīs izrādes biļešu galējās cenas (100 eiro) Latvijā atbilst vidējam Eiropas prestiža dramatiskā operteātra cenu vidējam, ne augstākajam līmenim. Latvijā cenu rekordu līderis, ja nemaldos, ir nesenie pasaules aktuālāko operas zvaigžņu Annas Ņetrebko un Ervina Šrota koncerts LNO – tur VIP biļetes oficiāli pārdeva arī par 500 latiem. Un pieprasījums bija – Nacionālā opera bija pārpilna. Un koncerts bija dievišķs. Vērts maksāt. Tiem, kas spēj.
Bet šoreiz runa ir par ko citu.
Patiesībā Hermaņa teātra produkti – īpaši tad, kad tie tiek pieprasīti ārzemēs - jau pieder luksus precēm, kurus "nopirkt" nevar atļauties visi festivāli, kas to vēlētos. Taču ir viens sīks "bet".
Nekur Eiropā un pasaulē mūsu talantīgā režisora dramatiskās izrādes publikai netiek piedāvātas kā LUKSUSA preces, ar kurām "taisīt kasi", jo teātris Eiropā ir demokrātiskas mākslas "valstspiederīgais". Lietas materiālais apspekts neslēpjas tikai apstāklī, ka visus prestižos festivālus Eiropā dāsni subsidē – valstis un/vai privāti mecenāti). Līdzīgi rīkojas, piemēram, Ventspils pašvaldība, kura arī subsidē JRT viesizrādes, jo cilvēki Ventspilī nevar atļauties biļetes "par Rīgas cenu"- 15 – 20 latiem, tādēļ tiem tiek pievesta dzīva Latviešu mīlestība par unificētām pieclatu biļetēm. Un tā ir lieliska iniciatīva.
Ar Šukšina stāstiem ir bilnīgi citādi – tas ir komercpasākums tīrā veidā. Kur ierindas Maskavas viesizrāde tiek pārdota par konkrētajā zemē ļoti ekskuluzīvu cenu. Arguments - pieprasījums rada piedāvājumu – savā veidā kļūst par absurdas morāles indikatoru – jo vai varat iedomāties, ka Sibīrijas provices puiša Vasjas Šukšina dvēseliskos stāstus par dzīves atstumtajiem, zekiem un citiem dīvaiņiem metīsies vērot cilvēki, kuri noteikti nepieder pie "proletāriešiem" kaut vai tā iemesla dēļ, ka var atļauties par savu vērošanas prieku šķirties no naudas, kas Šukšinam šķistu "ārprātīgi liela". Kaut kas perverss šajā mākslas + biznesa kombinācijā tomēr ir.
Tas atgādina kādreiz sociāli tik nozīmīgās Londonas new drama krīzes periodu, kad turīgie britu buržuji devās uz teātri, lai skatītos izrādes par narkomāniem, visu dzimumu maukām un citiem sabiedrības atkritumiem, jo tā bija modes un prestiža lieta. Ar Šukšinu Maskavā un Rīgā notiek tas pats.