Raksts publicēts 6. jūlija KDi speciālizdevumā, kas veltīts XI Latvijas Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētkiem
Nu, kam man to vajag?! – tā Linda Miķelsone jutās 10. klases rudenī, kad tikko bija ķērusies pie tautastērpa darināšanas, ko mājturības skolotāja E. Glika Alūksnes Valsts ģimnāzijā viņai ierosināja kā skolā veicamo zinātniski pētniecisko darbu (vai tu tiešām gribi rakstīt papīru kalnus? Labāk darīsim kaut ko praktiski!). Bija slinkums. Arī apkārtējie palaikam ieminējās – kaut ko uzrakstīt taču ir vieglāk, ko tu te čakarējies… Bet, šujot linu kreklu, Linda, kam ar rokdarbiem jau iepriekš nebija gluži vēsas attiecības, iekrita azartā. "Šuvu un priecājos, cik labi izskatīsies, tas taču būs tik skaisti!" Tagad arī līdzšinējie skeptiķi saka – cik forši! Draudzenes esot sajūsmā. Vienai Linda arī uz Dziesmu svētkiem noadījusi tautiskas zeķes. Par savu ZPD Linda dabūja desmitnieku, un rudenī atkal ies uz pirms dažām nedēļām absolvēto skolu, lai tautastērpu parādītu un par to pastāstītu citiem. Pie identiska projekta nu jau ķērušās vēl piecas skolnieces.
"Tas viss, pateicoties skolotājai!" Linda saka par Antru Strazdu, kas esot ļoti iedvesmojoša pedagoģe – gan brīžos, kad jāsaņemas, lai turpinātu iesāktos rokdarbus, gan brīžos, kad vietā ir kāda dzīves gudrība. Skolotāja Lindai visu laiku bijusi blakus un palīdzējusi, arī tautastērpu darinot. Linda pēc grāmatas izvēlējusies Alūksnes novada tautastērpu, jo pašai Alūksnes pilsētai tāda īsti nav, "ir tikai nesmuki melni cimdi". Tālāk visu pēc grāmatas arī darījusi. Desmitajā klasē sākusi, divpadsmitajā pabeigusi. Sāka ar vainagu, tad adīja zeķes, tapa krekls, tika austi un šūti svārki. Jostas aušana vēl ir procesā, un tikai divas dienas pirms tikšanās ar Dienu Linda beigusi jaku, kas sākumā vispār nebija paredzēta. Uz bildēšanos meitene visu tautastērpu pilnā komplektā uzvilkusi pirmo reizi, pašai vēl pie tā esot jāpierod, Skolēnu dziesmu un deju svētku nedēļa tam būs ugunskristības. Linda saka, ka jebkurš tautastērps liek iztaisnot muguru, un, ja tas turklāt ir savējais un pašrocīgi darināts, sajūtas ir vēl svinīgākas. "Man liekas, ka mans tautastērps vairs nav "tas", bet ir "viņš" – kaut kas īpašs," Linda teic un atklāj, ka, iespējams, to valkāt nevarētu neviens cits – draudzenei, kas augumā no Lindas neatšķiras, krekls spiedis un grauzis.
Lindai šķiet, ka tautastērpos visskaistākais ir latviešu rakstu zīmes, kurās, viņasprāt, tiešām ir liels spēks, kaut arī pati to agrāk uzskatījusi tik par runām vien. Nākotnē Lindai ir nopietns mērķis (ja neskaita šīsvasaras apņemšanos iestāties Latvijas Kultūras akadēmijā – starpkultūru sakaru studijās ar Spāniju) – viņa grib uztaisīt sev tautastērpu no visiem Latvijas novadiem, pa vienam no Vidzemes, Kurzemes, Latgales, Zemgales. Par spīti tam, ka tautastērpa izejvielas nav lētas un tā darināšana nav viegla. Lindai arī sanāk kārtīgi aizrauties, jo nu jau arī pie televizora ir grūti nosēdēt, neko no rokdarbiem neknibinot, bet, kad līdz krekla vai vainaga finišam atliek tikai maza astīte, tās pārkāpšana var ievilkties uz mēnešiem. "Varbūt tāpēc, ka tas ir tas pēdējais elements. Gribas, lai process vēl paturpinās."
Skolēnu dziesmu un deju svētkos Linda jau bijusi divas reizes – kā dejotāja. Kad sportojot gadījās nopietnas traumas, kas lika no dejošanas atteikties, Linda sāka dziedāt. Tiesa, arī te sākumā papukstot – kam man to vajag… tas taču prasa laiku… kas man par to būs… "Bet beigās izdomāju, ka dziedāt gribu un gribu arī uz Dziesmu svētkiem. Koris mums ir baigi foršs. Tikai žēl, ka koristiem Dziesmu svētki būs īsāki – uz Rīgu brauksim tikai trešdien, jo mums ir mazāk mēģinājumu nekā dejotājiem." Lindai svētkos visvairāk patīk tieši dalībnieku kopība – visi kopā brauc uz mēģinājumiem, kuros gan brīžiem vairāk gribas atpūsties un papļāpāt, nevis mēģināt, no rīta līdz vakaram kopā dzīvo kādā Rīgas skolā, naktīs neguļ, jo kādam vienmēr ir līdzi ģitāra un jādzied līdz rītam… "Un braukt sabiedriskajā transportā, kad tur visi dzied, – tā ir pasakaina sajūta. Bet kulminācija svētku sajūtai man ir gājiens." Spilgtākie iespaidi iepriekšējos svētkos Lindai bijuši sakarsušo dejotāju dzesēšana ar ugunsdzēsēju šļūtenēm, bet pašos pirmajos, kad viņa vēl bijusi pirmklasniece, – kā skolotāji ik dienu sprieduši, kurš šorīt ķemmēs un pīs Lindas tolaik superbiezo bizi.