Uzvarētājs Vienacis

gadā Jura Kronberga dzejoļu cikls Vilks Vienacis iznāca necilā grāmatiņā latviešu un zviedru valodā, to pamanīja literārajā vidē (grāmata 1997.gadā saņēma Dzejas dienu balvu kopā ar Arvīda Skalbes Mans grēks ir nemirstīgs), taču plašāka publika to palaida garām. Tikai vēlāk pamazām nostabilizējās atziņa, ka šim krājumam ir īpaša vieta Kronberga daiļradē — kopā ar Kristapu Grasi 2003. gadā tika ieskaņots cikla lasījums mūzikas pavadījumā (tā zviedru variants tika izdots gadu vēlāk), tapa dzejnieka dzīvesbiedres Māras Rozītes tulkojums angļu valodā, kas 2006.gadā tika publicēts Lielbritānijā, tam sekoja daudzi citi. Kā liecina informācija uz grāmatas vāka, cikla fragmenti publicēti somu, igauņu, slovēņu, turku, katalāņu, īru, velsiešu, vācu, baltkrievu un ķīniešu valodā. Tuvākajā laikā Vienacis tiks izdots grāmatā Lietuvā, Dānijā, Zviedrijā, Čehijā, Francijā un Armēnijā. Kā redzams, otro izdevumu Vienacis jau sagaida kā vispieprasītākais latviešu dzejnieka dzejoļu krājums. Protams, mūsdienu latviešu literatūras tulkojumu apjomi nav salīdzināmi ar padomju laika apmēriem — varbūt sensenos padomju laikos kāds Raiņa krājums Padomju Savienības brālīgajās republikās sasniedzis kādu joprojām nepārspētu rekordu, taču diez vai šī slava joprojām ir nevīstoša. Kā dzirdēts no dažiem tulkotājiem, Vienacis visai labi pakļaujas tulkošanai citās valodās — būdams pēc dabas bilingvāls, tas koncentrējas uz tēla spilgtumu, neiegrimstot rotaļās ar latviešu valodas niansēm un nevelk sev līdzi latviešu kultūras citātu vezumu, kuru svešās malās varētu nesaprast. Iespējams, arī šīs īpašības izraisījušas atdzejotāju un izdevēju interesi. Pārzīvotais Vienacis Juri Kronbergu pazīstam kā omulīgu sarunu biedru, kurš savos dzejoļos labprāt apraksta visādas sadzīviskas situācijas, sapiparodams tās ar humoru, valodas jokiem (atcerieties grāmatiņu Petišū, 2005) un dažreiz arī ar pieklusinātu refleksiju (atcerieties izlasi Rudens mani raksta, 2005). Jau kopš 1989.gada viņa grāmatas regulāri iznāk Latvijā, ievērību izpelnījies kopā ar Uldi Bērziņu kopīgi sarakstītais dzejoļu krājums Laiks (1994), kas izaudzis no atmodas laiku poētiskās politikas. Vilkam Vienacim ir īpaša vieta Kronberga dzejā. Jau pēc pirmizdevuma iznākšanas kritiķi uzskatīja, ka tā ir līdz šim labākā viņa grāmata, saskatīdama tās pamatā vērienīgu koncepciju. Inta Čaklā rakstīja: "Grāmata ir tematiski vienota, tās centrā ir no skandināvu mitoloģijas ņemtais kosmiskā vilka tēls, [..] Kronbergs to savieno ar 20. gs. civilizācijas detaļām un psiholoģiju, tādējādi radīdams pats savu mītu, kura struktūra ļauj jaunā mākslinieciskā rakursā, ar distanci svaigi un iespaidīgi runāt par to pašu". Kā 1996.gada intervijā Guntaram Godiņam žurnālā Karogs atklājis autors, šī grāmata radusies no viņa izdzīvotas personiskas drāmas: "Februārī man bija acs operācija, pēc kuras manāmi pasliktinājās redze vienā acī, tāpēc kādu mēnesi atrados mierā, sākumā — slimnīcā, vēlāk — mājās. Tas bija tik pēkšņi un dramatiski. Bija sajūta, ka pasaule jārada no jauna. [..] Zini, kā tas parasti ir, ja atgadās kaut kas negaidīts, kad piepeši izmainās viss, sagriežas kājām gaisā. Kad viss, kas ikdienā pašsaprotams, vairs nešķiet tā, tad jāatrod kāda jauna formula." Dramatiskā pārvērtēšanas noskaņa jūtama visā ciklā. Cilvēks, kurš ikdienā ir integrēts sabiedrībā un principā pieņem apkārtējā vidē esošos likumus, pēkšņi atjēdzas izolēts un nevarīgs, apdraudēta šķiet ne tikai viņa veselība, bet arī dzīvība: "Viņš atradās tumšā un asiņainā tunelī/Telpā kas nebija telpa" (8.lpp.). No šā stāvokļa tēlainas apjēgsmes dzimis šis cikls, kurā sākotnējo Vienača bezpalīdzību nomaina izejas meklējumi, jauna pamata iegūšana. "Stari būs baļķi/saules stari mēnesstari [..] Kamīns būs rietošā saule/un rasā viņš mazgās prātu", raksta Kronbergs dzejolī Vilks Vienacis domā sev namu (10.lpp.). Arī citos cikla dzejoļos Vilks iegūst pirmradītāja vaibstus, kuram tagad jārada jauna pasaule, vieta, kurā iespējams turpināt dzīvi. Slimība kā metafora Pēc maldīšanās pa kosmiskajiem, vientuļajiem bezdibeņiem Vienacis cikla beigās atkal nokļūst uz zemes, pasaule atkal paveras viņa skatam: "Dzīvības augļi bija atraduši savas beigas/Ar miglas plīvuriem aizdejoja melnie plankumi –/(..) Lēnītēm atausa ceļi un lauki un meži un sniegi/Veikli pirksti bij savienojuši gaismas artēriju/Netīrais ūdens bij atstājis klīstošus miglas plīvurus" (75. lpp.). Kā jau lasītājs būs sapratis, grāmatas spēks neslēpjas slimības izpausmju apdziedāšanā, bet gan slimības pārdzīvojuma izraisīto gara kustību intensitātē. Šī cikla lasīšana ir kā maldīšanās pa tumsu, kā murgains sapnis. Kad beigās Kronbergs lasītāju uzved sev līdzi virszemē, rodas gan atvieglojuma sajūta par to, ka Vienacis izturējis šo pārbaudījumu, gan arī apziņa, ka pasaule pēc šī pārdzīvojuma vairs nebūs tāda pati kā agrāk — reizēm skatiens nodrebēs bailēs, ka redzes laukā atkal tiks iesētas "nāves sēklas". Tāpēc šī grāmata jālasa kā vienots veselums, no sākuma līdz beigām. Kā dažkārt raksturīgs latviešu publikai, dažs mākslinieks tiek atzīts par labu esam tikai tad, kad plūcis laurus ārpus Latvijas — laikam jau ļoti vajadzīgs apstiprinājums no ārpuses, ka padarītais darbs ir patiešām labs un vajadzīgs. Nu Vilks Vienacis, sācis ceļu plašajā pasaulē, varbūt vairāk iepatiksies arī vietējiem lasītājiem — interesanti taču palasīt, kas viņiem tur, Eiropā, patīk vai ne?