Ja tas būtu viens nepārdomāts vārds, kas tiešā ētera brīvības aizrautībā izsprucis dīdžejam, to varētu atstāt bez ievērības. Nē, Juris Millers ik pa brīdim atkārtoja, kuros krustojumos “jābrauc lielā ātrumā un ir droša iespēja, ka jūs nofotografēs” , “varēsiet justies kā modeļi un saņemt fotosesiju par brīvu”. Tas izklausījās pēc pārliecības diktētas rīcības, sava veida misijas. Vien loģikas tajā pamaz, jo šī fotosesija nesanāks par brīvu. Ironiski, ka pa starpu norādēm, kurās vietās pārāk ātrus autobraucējus var sagaidīt vērīgs fotoradars, ēterā risinājās diskusija par negodīgām viesnīcām un restorāniem. Pret tiem tika pausts nosodījums, izmantojot tik piemērotos vārdus par tūristu “krāpšanu” un “čakarēšanu”. Lai gan stāsti par fotoradariem, nesodītu ātruma pārsniegšanu un negodīgiem tūrisma biznesa pārstāvjiem ir būtībā ļoti līdzīgi: izdevības izmantošana, labuma gūšana uz citu ērtību un tiesību rēķina, savu iegribu piepildīšana, nerēķinoties ar citiem. Ja vēl atceramies tās reizes, kad radio (un ne tikai, protams) veltījis pamatoti skarbus vārdus autobraucēju kultūrai Latvijā, tad šķiet, ka kaut kas nav kārtībā ar kopējo attieksmi. Kāpēc gan nosodīt Dobeles jaunos deputātus, kas tikko sev iebalsoja labas algas, jo izmantoja izdevību, kāpēc pārmest viņiem ētikas un atbildības trūkumu, ja viegli akceptējam sadarbību visiem būtisku noteikumu neievērošanā.
Vai Radio SWH ir ceļu satiksmes noteikumu pārkāpēju pusē?
Varu iedomāties, ka šobrīd cilvēkiem jebkura valsts kontrolētu noteikumu pieminēšana izraisa vēlēšanos kolektīvi parādīt slaveno Lagzdiņa žestu. Tomēr gaisā virmojošais noskaņojums diezin vai ir pamats, lai medijos plauktu vienpusīgi aicinājumi neievērot likumus. Tādas domas radās 2.jūlija vakarā, radio SWH braukšanas laikā klausoties vairākkārtējus norādījumus, kur izvietoti fotoradari.
Uzmanību!
Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.