Haruki Murakami. Dejo dejo dejo. Zvaigzne ABC, 2008, 472 lpp. No japāņu valodas tulkojusi Ingūna Beķere
Būdams japānis, literatūras dīva Haruki Murakami ir viens no rietumnieciskākajiem mūsdienu rakstniekiem — viegli pārdodams un patērējams, vienlaikus dziļš. Viņa varoņi iemieso materiālā komfortā dzīvojoša romantiķa atsvešinātību. Garlaikoti, rezignēti pusjauni vīrieši, kas dzīvo iztēles un neapzinātu ilgu pasaulē; neticīgie, kas gaida atklāsmi. No Rietumiem importējis moderno dzīves stilu, Murakami to ir samaisījis ar austrumniecisku juteklību un pievienojis gotisku trilleri (ar labām beigām).
Arī Latvijā šī Murakami formula ir izrādījusies ļoti populāra. Turklāt viņa nupat izdotais romāns Dejo dejo dejo arī mudž no atsaucēm uz šeit mīlēto 80.gadu mūziku (šajā ziņā ar to var sacensties vienīgi Breta Īstona Elisa romāns Amerikāņu psihs). Neraksturīgi tulkotajai literatūrai šoreiz mūziķu personvārdi tulkojumā ir atstāti angļu valodā.
Vai es esmu es?
"Vai tas "es", ko pieķēru slīdam cauri manai apziņai, tik tiešām biju "es" pats?" Murakami raksturīgā apjukumā romāna sākumā vaicā Dejo dejo dejo galvenais varonis, kas jau pazīstams no autora, iespējams, interesantākā darba Aitas medīšanas piedzīvojumi. Šis vārdā nenosauktais krogus un dzīves stila žurnālists par naudu raksta rakstus, kas viņam pašam labākajā gadījumā ir vienaldzīgi (hmm, pazīstama situācija). Pirms tam viņš zaudējis sievu un mīļāko, pusgadu pavadījis izolācijā, kuras laikā "pat ar kaķi" nav sarunājies. Neraksturīgi Murakami varoņiem viņš pat nav dzēris, jo nav bijis noskaņojuma dzert (bet nu ir atsācis un dzer daudz).
Viņā nav ne godkāres, ne drusciņas cerību. Viņš pamazām, sistemātiski
dara to, kas patrāpās. "Atklāti sakot, es reizēm iedomājos, vai
tādējādi veltīgi nešķiežu savu dzīvi. Tomēr nonācu pie secinājuma, ka
man nav pamata sūdzēties, ka mana dzīve veltīgi tiek izšķiesta,"
spriedelē šis vīrietis, "es dzīvoju attīstīta kapitālisma sabiedrībā,
kur tērēšana ir tikums." Un tomēr, lai arī viņa domāšanas veids
atšķiras no kapitālistiskā, viņš rezignēti atzīst, ka šī ir tā
sabiedrība, kurā dzīvojam. "Ja nepatīk, tad jāpārceļas uz Bangladešu
vai Sudānu. Bet man nebija intereses par pārcelšanos ne uz Bangladešu,
ne Sudānu." Tāpēc viņš klusēdams strādā tālāk. Izklaides biznesam. Līdz
trīsdesmit četru gadu vecumā atkal atgriežas izejas punktā, krīzē. Tāds
ir romāna psiholoģiskais fons.
Tērējiet vairāk
Kā īsts Murakami dīvainis risinājumu krīzei viņš rod simboliskā gājienā — atgriezties paplukušajā viesnīcā Delfīns. Tur viņš cer satikt sievieti, kas reiz viņu aizveda uz minēto viesnīcu — ne jau kaut kādu romantisku čiepiņu, bet augstas klases prostitūtu, ar ko viņš ir padzīvojis kopā pāris mēnešu, tā arī neuzzinādams viņas vārdu. Nokļuvis vajadzīgajā vietā, viņš redz, ka viesnīca pārveidota par luksusa iestādi ar tādu pašu nosaukumu. Ļoti aizdomīga ir tās darbinieku izvairīšanās, kad viņš prašņā par iepriekšējo viesnīcu. Izrādās, tajā visā bijusi iejaukta augstākās klases korupcija, kaut kāda mafija, bet ne tikai...
Sievieti viņš šikajā viesnīcā vairs nesastop, taču melnas scēnas no šausmenes piedzīvo gan. Viesnīcā viņš arī saņem spriedumu no ļoti savāda tēla, iepazīšanās ar kuru lai paliek lasītāju ziņā: "Tu vienmēr esi bijis tai (viesnīcai Delfīns) piederīgs un vienmēr būsi. Te viss sākas, te viss beidzas. Šī ir tava vieta. Vienmēr."
Dvēseles stāvoklis, kas pielīdzināms viesnīcai, kur visi nāk un iet, bet varonis vienmēr paliek — tas ir ļoti raksturīgi Murakami.
Tālāk viedais vīrs/radījums Murakami varonim saka: "Tu esi apjucis. Pats nesaproti, ko meklē. Tu esi nomaldījies un turpini maldīties." To Murakami lasītāji arī labi zina, jo nomaldījušies ir visi Murakami varoņi. Te jāpiezīmē, ka viņš pieder vecajai viesnīcai Delfīns, ne jaunajai — bezpersoniskajai, pelēkajai, vientuļajai pasaulei, no kuras modernais cilvēks tā baidās, tai, kas līdzinās pamestai blokmājai.
Taču otra pasaule, kurā galvenais varonis dzīvo reāli, kaut arī gaiša un moderna, arī ir "līķis" — it sevišķi ar apnicīgajām atsaucēm uz popkultūru un zīmoliem, visiem tiem makdonaldiem, Converse čībām un Armani šlipsēm. Varonim ir divi draugi, kuriem grāmatveži cītīgi atgādina, lai viņi tērē vairāk naudas. Šķiet, nauda ir vienīgais, kas šī romāna tēliem netrūkst.
No modernā cilvēka vientulības, mistikas, detektīva un ekscentriskiem tēliem Murakami auž tik atmosfērisku un aizraujošu romānu, ka to grūti nolikt malā. Spriedzei piepalīdz arī tādi (ne vienmēr psiholoģiski pārliecinoši) tēli kā Aituvīrs, gaišredzīgā Juki (trīspadsmit gadu veca meitene, ar kuru viņam veidojas aizdomīgas attiecības, bet, viss kārtībā, tomēr neizveidojas), augstākās klases prostitūta Meja, kas tiek noslepkavota, un Hiraku Makimura — slavens literāts, reiz nodēvēts par literatūras brīnumbērnu, bet tagad visus garlaiko ar saviem romāniem. Acīmredzot pats Murakami, taču šajā gadījumā paškritika ir pārspīlēta.