Septembra pirmā puse Latvijas mākslas dzīvē tradicionāli sākas ar radošās aktivitātes sprādzienu – cita pēc citas veras vasaras laikā pietaupīto izstāžu durvis, institūciju lolotie projekti sastājas kā zvaigznes parādē Baltajā naktī, kas tām garantē papildu skatītāju pieplūdumu. Šogad ar nelielu laika starpību startēja kim? Laikmetīgās mākslas centra jauno telpu Sporta ielā atvēršanas programma un ikgadējais, pēc skaita jau astotais mākslas festivāls Survival Kit, kuru katrreiz citā vietā organizē Latvijas Laikmetīgās mākslas centrs. Gandrīz vienlaicīgi tika atvērta Rīgas Tēlniecības kvadriennāle un vēl virkne mazāku izstāžu. Nav jābūt pārāk lielai fantāzijai, lai katrā no šiem piedāvājumiem saskatītu Latvijas Laikmetīgās mākslas muzeja pilotprojektu – kamēr Rīgā vēl nav piemērotas ēkas, laikmetīgā māksla iemājo pielāgotās telpās. Turklāt tā notiek ik brīdi, katru sezonu, raisot jautājumus, kuras versijas būtu saglabājamas, iemūžināmas, arhivējamas un kādā veidā to visu likt priekšā nākamajām paaudzēm. Festivāla Survival Kit iniciatore un viena no kuratorēm – līdzās Ingai Lācei – Solvita Krese dalās pieredzē, kas uzkrāta vērienīgākajā regulārajā laikmetīgās mākslas parādē, un jautājumos, kuri radušies ilgākā laika periodā.
Vilnis Vējš, rakstu sērijas redaktors
Pavisam netālu no radošo aktivitāšu piesātinātās Miera ielas daudzi būs pamanījuši grezno K. K. fon Stricka villu, kas skumjā rezignācijā gaida labākus laikus. Pilsētvidei netipiskais arhitektūras ansamblis celts XIX gadsimta beigās kā K. K. fon Stricka, vienas no tā laika lielākajām alus darītavām īpašnieka, savrupmāja. Villas greznie historisma stila interjeri, kuru apgleznotajos koka paneļos starp akanta lapu motīviem pavīd arī šamanim līdzīga maura seja, gadsimtu gaitā pieredzējuši dažādus īpašniekus – turīgus baltvācu uzņēmējus, deju skolu, Rumānijas sūtniecību, PSRS ārzemju pasu daļu un citus. Tagad tā nodota pagaidu lietošanā kultūras aktivitātēm un jau iezīmējusies pilsētā kā atmosfēriska koncertu un izstāžu vieta.
Šogad Stricka villā iemājojis arī festivāls Survival Kit, ko pirms astoņiem gadiem Latvijas Laikmetīgās mākslas centrs pieteica kā atbildi ekonomiskās krīzes pārsteigtās Latvijas situācijai. Mākslinieki tika aicināti apdzīvot tukšās bankrotējušo veikalu telpas pilsētas centrā, radīt mākslu ar tā laika visai ierobežotajām finansējuma iespējām, izmantot DIY metodes, kolektīvas darbošanās un iesaistīšanās stratēģijas, piepildot tukšās telpas, piemēram, ar mākslinieku iniciētu zupas virtuvi, grāmatnīcu, darbnīcām un citiem radošiem eksperimentiem.
Starptautiski pamanīts notikums
Spontāni radītais pasākums nu jau ir izaudzis par pamanītu notikumu starptautiskajā mākslas kartē, kurš katru gadu aicina pārjautāt, kas tad šajā drastisku pārmaiņu plosītajā pasaulē ir mūsdienu sabiedrības izdzīvošanas komplekts.
Survival Kit aicina pārvērtēt ierasto vērtību sistēmu un piezūmēt parādības, kas aktualizējušās pēckrīzes periodā. Iepriekšējie festivāli mudinājuši palūkoties uz dažādām izdzīvošanas stratēģijām un taktikām, piemēram, daunšiftingu – mērķtiecīgu vai piespiedu izkāpšanu no nepārtrauktā žurku skrējiena, samazinot ikdienas tempu, pārvācoties no pilsētas uz laukiem vai sākot attīstīt savu hobiju rutinēta darba vietā. Vai arī lēno revolūciju, kas saistās uz kustību Occupy, kura 2011. gadā aizsākās Ņujorkas Zuccotti parkā un radīja plašu rezonansi pasaulē, sasaucoties ar Arābu pavasari un iezīmējot jauna tipa protesta kustības formātu bez skaidra manifesta, līdera un programmas.
Naviģējot starp dažādiem pieturas punktiem mūsdienu sabiedrības izdzīvošanas kartē, šogad mēs esam nonākuši līdz akupunktūrai – senai ķīniešu ārstniecības metodei, kura ķermeņa jutīgos punktus ārstē, uz tiem uzspiežot un atjaunojot iestrēgušo dzīvības enerģijas plūsmu. Festivāls Survival Kit 8 pievēršas akupunktūrai gan kā tiešai atsaucei, gan kā metaforai – mūsdienu sabiedrības sāpīgo punktu noteikšanai. Tas ir arī kā saskares laukums starp Austrumu un Rietumu medicīnu, racionālo un iracionālo pasaules uztveri. Ne velti daļa no festivāla notiek Paula Stradiņa Medicīnas vēstures muzejā, tā ekspozīcijai vienlaikus kļūstot gan par festivāla sastāvdaļu, gan ietvaru vairāku mākslinieku darbiem un notikumiem.
Mūsdienu tehnoutopiskajā pasaulē sabiedrības interese par netradicionālo medicīnu, Austrumu garīgumu, ezoteriskajām un maģiskajām praksēm kļuvusi īpaši sakāpināta. Meditācijas apmācību iekļauj biznesa skolu programmās un piedāvā mobilo telefonu lietotnēs. Apzinātības kursi, kuros māca no budistu praksēm aizgūtu tehniku, aicinot koncentrēties uz šo brīdi, kļūst par ienesīgu biznesa projektu. Mediju telpa ir pārsātināta ar viediem padomiem, kā, piemēram, atdzīvināt raganu sevī vai plānot savu dzīvi pēc vēdiskajiem horoskopiem. Piedalīšanās ayahuasca rituālā vietējā šamaņa vadībā Amazones džungļos ir kļuvusi par tūristiem plaši piedāvātas programmas sastāvdaļu. Šie un līdzīgi simptomi signalizē par jaunā garīguma vilni, kas pārplūdinājis lielu daļu pasaules, bieži vien aizskalojot racionālu un kritisku domāšanu.
Šķiet, mūsdienu cilvēkam nenākas viegli atšķirt patiesu garīgo meklējumu ceļu no patērētāju sabiedrības pieprasījuma radīta "garīguma izstrādājuma", kas ērti iekļaujas stilīga dzīvesveida kontekstā un piedāvā aizraujošu izdzīvošanas formulu, kurā "viss ir viens". Par spīti dažādu kultūru, reliģiju un medicīnisko teoriju ideoloģiskajām un praktiskajām atšķirībām, mēs nonākam nepārredzamā sinkrētisma okeānā, kurā brīvi naviģējam starp principiem, kas balstās gan Rietumu, gan Austrumu reliģijās, pseidoreliģiskās kustībās, pašpalīdzības literatūrā, psiholoģijas tehnikās vai horoskopos.
Nav jābūt īpaši vērīgam, lai, aplūkojot jaunā garīguma tendences tuvplānā, pamanītu līdzīgos vēstures uzstādījumus, kas dažādos laikos radījuši vēlmi doties atbilžu meklējumos ārpus racionālās pasaules robežām. Īpaši tie aktualizējas brīžos, kas saistās ar straujām pārmaiņām, nelāgām priekšnojautām un nomācošo sajūtu, ka kļūst acīm redzami – ar pasauli kaut kas nav kārtībā!
Līdzīgi kā citus gadus festivāla Survival Kit 8 būtiskākā sadaļa ir izstāde, kas skatāma gan K. K. fon Stricka villā, gan Paula Stradiņa Medicīnas vēstures muzejā. Paralēli izstādei skatītāji aicināti sekot līdzi visai apjomīgai pasākumu programmai – performancēm, muzikāliem priekšnesumiem, prezentācijām, sarunām un filmu seansiem. Mākslinieki piedāvā iepazīties gan ar raganu rituālu priekšmetiem, gan sakrālo ģeometriju, ielūkoties kāda nezināma mistiķa dzīves aizkulisēs, ļauties hipnozes seansam, piedalīties šamaniskos rituālos, sekot taro kāršu zīmēm un paraudzīties uz mūsdienu sabiedrības garīguma un prātam neaizsniedzamās pasaules meklējumiem no dažādiem skatpunktiem.
Tukšo veikalu vietā rūpnīcas
Survival Kit ne tikai atspoguļo sabiedrībā aktuālos procesus un vibrācijas, bet arī sakņojas pilsētas kontekstā. Katru gadu apdzīvojot kādu no Rīgas tukšajām ēkām, savā veidā tiek kartētas pilsētas attīstības tendences. Mums vairs nav tukšo veikalu pilsētas centrālajās ielās, kā tas bija vērojams 2009. gadā, bet ir tukšas rūpnīcas, kultūras objekti, villas un dzīvojamās mājas. Diemžēl jāatzīst, ka Rīga ir pilsēta, kas saraujas, un tukšo māju skaits pilsētā ir pārsteidzoši liels, to ļoti labi var izjust, klīstot vakaros pa Rīgas ielām un vērojot pamesto namu spokainos siluetus.
Apdzīvojot kārtējo tukšo ēku, festivāls aicina pamanīt tās jaunās funkcijas potenciālu un ieraudzīt pozitīvo iespēju tās atdzimšanai. 2014. gadā, kad Rīga bija Eiropas kultūras galvaspilsēta, Survival Kit 6 festivāls norisinājās bijušajā tekstilfabrikā Boļševička un kādreizējā Vāgnera zālē, aicinot pārvērtēt kultūras galvaspilsētas statusu pilsētai bez laikmetīgās mākslas muzeja un mūsdienīgas koncertzāles.
Priecē, ka tagad cerīga rosība vērojama gan Boļševičkas pārtapšanā par radošo industriju puduri, gan Vāgnera zāles atdzimšanas plānā, ka arī Rīgā beidzot ar Latvijas Laikmetīgās mākslas muzeja fonda, ko dibinājuši ABLV Charitable Foundation un Borisa un Ināras Teterevu fonds, iniciatīvu un atbalstu top Laikmetīgās mākslas muzejs, kuru iecerēts būvēt New Hanza City kvartālā Skanstes apkaimē.
Sekojot festivāla Survival Kit attīstības trajektorijai, kas izaugusi no lokālā konteksta situācijas, tēmas, vietas un telpas aspektā, gribētos arī apjaust, kā Latvijas kultūrvides kopainā iegulsies jaunais muzejs. Kā muzeja ēka saaudīsies ar pilsētas faktūru vietā, kur klusais centrs robežojas ar industriālo teritoriju, kur pilsētas mentālajā kartē joprojām dzīvo mazdārziņi un vecā preču stacija. Iepriecina, ka muzeja veidotājiem izdevies izvairīties no "stārkitektu" sacensības, kas bieži vien rezultējas dominējošā telpas eiforijā, kur mākslas darbiem atvēlēta vien sekundāra loma. Šķiet, britu arhitektu biroja Adjaye Associates un latviešu AB3D piedāvājums, kas izpelnījies topošās muzeja ēkas metu konkursa žūrijas atzinību, mēģina uztaustīt vietējās vides specifiku, ļaujot muzeja jumtu siluetos atpazīt latviešu arhetipisko šķūnīšu tektoniku. Gribas cerēt, ka jaunais muzejs nebūs tikai grezns un dekoratīvs elements New Hanza City kvartālā, bet attīstīsies kā pašpietiekams organisms ar dinamiski apdzīvotu ārtelpu, atvērts visdažādākajiem pilsētas iedzīvotājiem un viesiem.
Muzejs – izdzīvošanas komplekts
Līdzās mēģinājumiem pārjautāt muzeja arhitektūru, nevar izvairīties, manuprāt, no paša svarīgākā jautājuma par muzeja saturu – kolekciju un programmu –, kas ļoti būtiski ietekmē arī telpas funkciju, mērogu, raksturu. Vai muzejs tiks veidots kā baltais kubs, kurā māksla, atsaucoties uz mākslas kritiķa un mākslinieka Braiena O’Dohertija pārdomām par izstāžu telpas un mākslas darba attiecībām vēl 70. gados tapušajā tekstu krājumā Inside the White Cube: The Ideology of the Gallery Space, ir atrauta no laika un realitātes un "dzīvo pati savu dzīvi"? Nevar arī nepamanīt, ka laikmetīgās mākslas robežas kļūst arvien plašākas un līdzās baltajam kubam stabilu vietu ieņem melnais kubs, ko pieprasa daudzi videodarbi, kā arī pelēkais kubs, kuru gatavas piepildīt performances.
Lai muzejs nekļūtu tikai par dekoratīvu čaulu, svarīgi jau tagad, pirms sākta ēkas būvniecība, pārjautāt, ko tas glabās, izstādīs, pētīs. Ar ko šis muzejs būs unikāls un atšķirsies no citiem pasaules muzejiem, kas kā sēnes pēc lietus lielā daudzumā parādās dažādos pasaules reģionos? Kā saglabāt spēcīgu lokālo pavedienu, kas mums ir arī vienīgais unikālais, ko piedāvāt, salīdzinot ar citiem pasaules muzejiem? Tajā pašā laikā svarīgi iekļauties globālajā mākslas asinsritē. Kā veidot pārskatāmu un sistēmisku priekšstatu par Latvijas laikmetīgās mākslas vēsturi, ja liecības par lielu daļu nozīmīgu procesu, mākslas darbu un aktivitāšu, kas norisinājušās Latvijā jau kopš 60. gadiem, atrodamas vien arhīva formātā? Šie arhīvi jāpadara dzīvi – pētot, interpretējot, padarot pieejamus sabiedrībai. Kā, piemēram, atdzīvināt Hardija Lediņa daudzslāņainās performances vai Oļega Tillberga skaudri poētisko instalāciju Plūdi vai saglabāt un izstādīt 70. gados aktīvo kinētiskās mākslas avangarda veikumu? Tik daudz, ko darīt, lai muzejs nekļūtu par mākslas darbu ģimenes kapenēm, kā to savā laikā nodēvējis filosofs Teodors V. Adorno, bet par sadarbības un pētniecības platformu mākslas profesionāļiem un viesmīlīgām mājām māksliniekiem, par vietu, kurā apmeklētājiem ir interesanti un gribas atgriezties vēl un vēl!
Ja reiz šis ir mūsu vienīgais laikmetīgās mākslas muzejs, tā atbildība Latvijas mākslas kopainas apzināšanā, pētīšanā, saglabāšanā un popularizēšanā, savienojot pagātni ar nākotni, ir milzīga. Apzinoties topošā muzeja kultūrpolitisko nozīmi, to droši varētu dēvēt par Latvijas mākslas izdzīvošanas komplektu, kuram, izaugot no lokālā konteksta, jākļūst pamanāmam pasaules mākslas kartes meridiānos. Ar akupunktūras precizitāti jāatrod gan mūsdienu sabiedrības, gan mākslas jūtīgie punkti, uz kuriem iedarbojoties tiek atraisīta pozitīvās enerģijas plūsma un lietas sāk notikt viegli un priecīgi.