Zemādas infekcija vārdā “šovs”

Es negribu nevienu saukt vārdā, jo TV gaismu radītajā uztraukumā katrs var sarunāt muļķības. Tomēr šo dīvainību regulāra atkārtošana liek domāt, ka žūrijas tekstos parādās dažu labu mūsu domāšanas modeļu vistīrākās formas.Pirmā un uzkrītošākā problēma ir “eidžisms” jeb cilvēku novērtēšana galvenokārt pēc vecuma. Nu cik ilgi var atgādināt Uldim Marhilēvičam, kāda apaļa jubileja viņam nesen bijusi! Tas viss tiek teikts tādā apbrīnas pilnas labvēlības mērcē — redz, viņš vēl kustas un pat tīri labi, re, kas par malaci! Var tikai iedomāties, kādu pazemojumu bija jāizcieš smukajām deputātēm Solvita Āboltiņai un Ingrīdai Circenei (TV3 pirmais un otrais deju šovs), skatoties uz regulārajām nopūtām un tādu kā iecietību vārdos, kas vēstīja apmēram šādi — jums jūsu vecumā jau izdevās tīri labi, bet neko vairāk jau nevaram gaidīt. Viņām stīvums, kokainums vai neizstrādātas kustības, kādas redzamas visās neprofesionālo šovu dalībnieku vecuma grupās, parasti tika norakstīts nevis uz prakses trūkumu, bet vecumu.Kamēr citur pasaulē jau sāk aizmirst vecuma diskriminācijas problēmu, mūsu sabiedrība un šovu žūrijas ieskaitot ir pilnīgi apsēstas ar gadu skaitīšanu. Kā gan jutās mana bijusī jaukā kolēģe Džina Briška, kas pēc režisoru vēlmes dziedošajā pārī bija salikta kopā ar Valteru (LNT šovs “Divas zvaigznes”) un kuras priekšnesuma vērtējums vairākkārt tika sākts ar vārdiem “nu pārim šoreiz labi/ne tik labi izdevās pārvarēt vecuma barjeru”? Ja neredzētu bildi, varētu domāt — nez ko viņi tur dara un nez cik gadsimtu abus šķir? Labāk jau negāja Aišai un Frīdim, bet viņš par laimi lielākoties bija “vecs, bet baigi foršais”. Atvainojiet, vai tiešām paši žūrijas locekļi, kas nav piedzimuši aizvakar, nevar atrast citus vērtēšanas kritērijus, kas tiešām attiecas uz šovu? Skaties un brīnies, kā skaisti un jauni cilvēki publiski tiek pasludināti par veciem! To redzot, jāsāk domāt, ka Latvijā pamatīgs vecums sākas daudz agrāk nekā citur.Rakstiskas līdzjūtības un garīgas izturības vēlējumus es labprāt sūtītu Raivim Vidzim, par kuru laikam neviens vērtētājs nespēj izteikties, ja nepiemin viņa ķermeņa izmērus un svaru. Reizēm tas ir labi un attaisnojoši, reizēm lempīgums netiek piedots, bet runas neizbēgami atgriežas pie auguma parametriem, nevis citiem raksturlielumiem, pēc kuriem varētu vērtēt priekšnesumu. Šādi izteikumi un pats domāšanas veids ir vistīrākā atpalicība. Bet tā lieliski ilustrē stereotipizāciju, ko neizbēgami rada mediji un Latvijas gadījumā droši izplata tie cilvēki, kas regulāri sēž šovu žūrijās. Šīs runas ne tikai atspoguļo kādas sabiedrības daļas uzskatus, bet šo netaisnīgo, diskriminējošo attieksmi legalizē un pastiprina. Tas viss tiek kultivēts un atražots neskaitāmas reizes, iemācot visus skatītājus, ka tas ir pareizi — skaties gadus, vērtē pēc personas koda! Mediju teorijās to sauc par “zemādas injekciju”, lai dzejiski ilustrētu mediju iedarbību, ko vairs nejūtam, jo esam pieņēmuši un lietojam. Es to gribētu saukt par zemādas infekciju, ko epidēmijas veidā var pastiprināt reitingu lutinātie šovi. Rezultāti ir redzami, jo pirmos no šoviem gandrīz vienmēr izbalso vecākos dalībniekus (īpaši slikti klājas sievietēm pēc 30), jo viņi tiek padarīti nevērtīgāki — publiski paustai nepatikai ir mežonīgs spēks.P.S. Arī daži socioloģiskie pētījumi (piemēram, “Latvijas un tās reģionu darba tirgus specifiskās problēmas”) par Latvijas sabiedrības prāta dzīlēm rāda, ka, piemēram, vecuma diskrimināciju piekopj arī tie darba devēji, kas nebūt nav dzimuši pēdējo divdesmit gadu laikā.P.P.S. Nesen piedalījos t.s. LTV ģenerāldirektora konkursā, tāpēc jau pirms uzaicinājuma rakstīt šo blogu biju nolēmusi ieturēt ar vienu kanāla vērtēšanu saistītu 100 dienu pauzi savā TV kritiķes karjerā un par LTV sākt izteikties tikai jūnijā.