Zontāgai mirstot

Kopš Riefa māte 2004.gadā nomira 71 gadu vecumā, viņš, kā jau tas bieži ierasts tuvu cilvēku nāves gadījumā, ir izjutis vainas apziņu, - “Es joprojām neticu, ka es nekādi nespēju palīdzēt.”Zontāgai 1975.gadā tika diagnosticēts 4.pakāpes krūts vēzis. Vairums paziņu domāja, ka viņa mirs jau toreiz. Viņa nolēma iziet jaunu, ekstrēmu un eksperimentālu ārstniecības kūri pie kāda Parīzes onkologa. Zontāga vienmēr esot juties sevišķa, laimes kreklā dzimusi, un viņa tiešām izveseļojās, kaut arī dēls uzskata, ka tā arī nekad neatguvās no skādes, kas tika nodarīta viņas seksualitātei. Pieredzes rezultātā viņa sarakstīja slaveno eseju “Illness as Metaphor” jeb “Slimība kā metafora”, kurā viņa apstrīdēja ideju, ka vēzis uzbrūk noteikta rakstura cilvēkiem, kas tad mokās ar pārmetumiem, ka viņi paši ir vainīgi pie savas slimības. Taču patiesībā viņa pati mocījās ar šādām domām, atklāj viņas dēls. “Es esmu atbildīga par savu vēzi. Es dzīvoju kā gļēvule, apspiežot manas dziņas, manu niknumu.” Rakstīt šo eseju, Zontāgai bija kā attīrīties no indīgas māņticības un pašapliecināties kā zinātniskai racionālistei. Pēc divu desmitgažu pārtraukuma Zontāgas vēzis atgriezās 1990.gadu beigās. Tas gan nenogalināja cerību – viņa galu galā bija tikusi galā ar diviem iepriekšējiem vēža uzbrukumiem. Viņas pretestības gars gan pārsteidza, gan atgrūda viņas dēlu. Viņš bija klāt, kad ārsts atklāja mātei, ka viņai ir īpaši letālas dabas leikēmija. Riefs skatījās kā māte lasa par šo vēzi internetā, kur viņai tikai apstiprinājās tas, ko ārsts jau bija teicis. Zontāga atzina, ka viņa vairs nejūtoties sevišķa. Taču viņai piemita lielisks talants ignorēt sliktās ziņas un dēls drīz pieķēra sevi “apzināti nepatiesi interpretējot faktus tā, lai tos konstruētu mātei, ja ne gluži optimistiskā, tad vismaz iespējami mazāk izmisīgā veidā.” Taču tai pat laikā Zontāga bija izsalkusi pēc patiesības un kļuva nepacietīga pret saviem ezotēriskajiem un budistu draugiem, kas viņu mēģināja mierināt ar mistiku. Mīlestības apliecinājumi arī viņu nenomierināja. Riefs pirmkārt juta vajadzību būt atklāts pret viņu, nevis žēlot un apčubināt viņu. Viņš ar nožēlu atceras, cik paralizēts viņš bija, kad māte raudāja un cik mēms, kad viņa prasīja dēla viedokli. Beigās Riefs saprata, ka “tā bija dzīve, nevis patiesība, ko viņa tik izmisīgi gribēja”.