Pat tie, kuriem samizdats (pagrīdē cirkulējoši aizliegti izdevumi) bija intelektuālās dzīves ikdienas daļa, droši vien atceras savu "pirmo Solžeņicinu", ja arī tas būtu bijis īsajā sešdesmito gadu sākuma "atkušņa" posmā ar personīgi ģenseka Hruščova un politbiroja prezidija akceptu oficiāli publicētais, drīz pēc tam kā visi citi Solžeņicina darbi aizliegtais īsromāns Viena diena Ivana Deņisoviča dzīvē, kam pamatā paša autora Staļina lēģeros piedzīvotais. Es labi atceros "savu" Gulaga arhipelāgu - kabatas formāta izdevumu angļu valodā -, ko studiju laikos glabāju aiz grāmatu plaukta, ievākotu komunistu avīzē Padomju Jaunatne. Arhipelāga iespaidu var nepārspīlējot un nebaidoties no pārmetumiem banalitātē salīdzināt ar sprādzienu, kura viļņi satricināja sistēmas karkasu un dziļi ietekmēja gan sistēmas subjektu, gan bieži vien naivi pielaidīgo Rietumu "kreiso" rozīgo skatījumu uz "dižo sociālo eksperimentu". Komunistu režīma melīgums bija acīmredzams ikvienam kaut cik domāt spējīgam "padomju cilvēkam". Taču Solžeņicins parādīja šo institucionalizēto melu slēptās ļaunuma un cilvēknīšanas mašīnas episkos apmērus, kā arī tās nenovēršamību, konsekventi ejot no Marksa pie Ļeņina un Staļina. Tā ir obligātā literatūra, ja vēlas saprast komunisma necilvēcīgo dabu, taču arī, lai spētu pienācīgi novērtēt alternatīvas - demokrātijas - vērtību. Traģiski vai vismaz ironiski un skumji, ka Solžeņicins pats šo alternatīvu nesaskatīja. Pēc Nobela prēmijas saņemšanas 1970.gadā, kam sekoja izraidīšana no PSRS, viņš galu galā apmetās Kavendišas ciemā Vērmontas štatā ASV, kur 18 gadu rakstīja par Krieviju, bet savu patvēruma zemi kritizēja par garīgu vājumu un vulgāru materiālismu. Brīvo presi rakstnieks, kas tik daudz bija cietis no vārda brīvības ierobežošanas un tik drosmīgi jau sešdesmitajos gados bija Padomju Savienībā aicinājis atcelt cenzūru, nu lamāja par nerēķināšanos ar cilvēku privāto dzīvi. Solžeņicins meklēja Krievijai "īpašu" ceļu. Viņa intelektuālā evolūcija atbilst diža rakstnieka gājumam valstī, kur pieņemts vai vismaz bija pieņemts uzskatīt, ka "dzejnieks Krievijā ir vairāk nekā dzejnieks", proti, ka tam ir jābūt arī "augstākas misijas" pildītājam. Solžeņicina vilšanās par, viņaprāt, garīguma norietu, kas viņa dzimtenē sekoja padomju režīma sabrukumam, un domas par to, "kā mums iekārtot Krieviju", vainagojās ar viņu pašu līdz pat PSRS sabrukumam vajājušā KGB bijušā virsnieka Putina paslavēšanu par Krievijas "atjaunošanu". Taču, tāpat kā Ļeva Tolstoja mūža nogales moralizēšana neaizēno Karu un mieru, Solžeņicina sprediķi nemazina viņa Arhipelāga un citu padomju laikos uzrakstīto grāmatu nozīmīgumu. Viņa rakstītais ir un paliks iznīcinoša apsūdzība totalitārismam un himna cilvēka pašcieņai un gara spēkam, ko nespēj nomākt pat visbrutālākais režīms.
Aivars Ozoliņš: Atvadas milzim
Svētdien 89 gadu vecumā miris Aleksandrs Solžeņicins, pagājušā gadsimta varbūt visietekmīgākais rakstnieks; un varbūt arī viskrieviskākais - gan rakstības, gan likteņa, gan vēstījuma ziņā. Solžeņicins lasītājiem "tajos" jeb padomju laikos bija svarīga personiska pieredze un pasaules uzskata ietekmētājs.
Uzmanību!
Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.