Aivars Ozoliņš: Atvadas milzim

Jā, Puķins veci glābāja kā karali, bet no milža pāri palicis vairs nebija nekas, vien skūpsts Puķinam uz pakaļas :))) P.S. Interesanti, kas paliks pāri no Māras Zālītes?

Viņa impēriskā domāšana un Putina slavēšana atstāj tādu nepatīkamu pēcgaršu.

Amerikas balss 70 gadu sākumā krievu valodā lasīja Gulaga arhipelāgu. Godīgi sakot tolaik man likās, ka Solžeņicins pārspīlē ar šiem šausmu aprakstiem. Bet es tā saprotu, ka krievu vairākums joprojām viņam netic.

"Netici pats sev līdz savai pēdējai stundai". Protams, ir jāskatās, ko viņš ir rakstījis pēdējos gados, nevis pirmos lāģeru pastāstu sakopojumus.

Jā, pēdējos gados viņš uzstājas kā lielkrievušovinists, krievu nacionalists, arī antisemīts, bet tas nemazina viņa nopelnus. Pat tagad visi ienākumi no Gulagas arhipelāga iet politieslodzīto fondam, bet padomju laikos šis fonds izglāba daudzu politieslodzīto dzīvības. Kā visas lielas personības viņš, dabīgi, nebija viennozīmīgs.

A.Solzenicina "Gulaga Arhipelags" ir ne tikai apsudziba komunisma ideologijai, bet dzili cilvecigs un genials literaturas sacerejums: kas tur par ieksejiem monologiem, intonaciju paleti un teksta ritmiskam variacijam! Te dazkart rindkopa emocionala dziluma zina ir stasta verta. Jalasa, protams, originala. Daudz kas A.Solzenicinu vieno ar F. Dostojevski. Saldu dusu, dizo rakstniek!

Pilnībā piekrītu. Gan ebrejiem,gan ukraiņiem būtu "daži"jautājumi pārliekiem mirēja slavinātājiem. Lielkrievu šovinisms nav tas glaunākais darbības lauks gaišiem cilvēkiem. Viņa izpratnē komunisti sacūkoja diženo ģeržāvu, kuras sastāvā,man ir aizdomas,bijām iezīmēti arī mēs, kopā ar ukraiņiem un baltkrieviem,kuriem pēc Solžeņicina nu nekādu tiesību uz neatkarību nav un nevar būt pat teorētiski.

Cik atceros, Solžeņicins mudināja veidot Krievijas savienību, kur bez Krievijas vajadzēja ietilpt Ukrainai, Baltkrievijai un Kazahstānai. Antikomunisms viņam savijās ar imperiālismu, Krievijas impērijas sabrukumu 1917.gadā viņš uzskatīja par ģeopolitisku katastrofu. Tādēļ arī Putina režīmu (kuru vada bijušais KGB virsnieks) ar tā impēriskajām ambīcijām viņš sāka vērtēt pozitīvi atšķirībā no Jeļcina režīma.Vienu vārdu sakot, ja salīdzinam tādus redzamus Krievijas disidentus kā Solžeņicins un akadēmiķis Saharovs, tad jāatzīst, ka pēc saviem uzskatiem viņi ir bijuši visai atšķirīgi.

Labs raksts. Protams, viņš bija vairāk nekā rakstnieks, viņš bija domātājs un moralizētājs, un viņa galvenais aicinājums - žitj ņe po lži (nedzīvot melos). Tāpēc arī pret rietumu sabiedrību viņš izturējas kritiski. Tāda mēroga cilvēki vairāk nedzimst.

Paldies, Ozoliņa kungs. Lielisks raksts.