jūnijā apsolījis viņu "neapbižot", ieteica Lembergam telefonsarunā, kuru piektdien publiskoja TV3 raidījums Nekā personīga.) Taču tādā gadījumā noteikti jāpasaka skatītājiem, ka viņiem piedāvā izrādi, izklaides raidījumu, realitātes šovu vai vēl kādu īstenības imitāciju vai parodiju, kurā televīzijas cilvēks tēlo žurnālistu, bet Lembergs vai kāds cits — intervējamo. LNT to nepateica, pasniedza Lemberga uzstāšanos kā interviju, tātad krāpa skatītājus, lai ko tagad Ēķis stāstītu par LNT ziņu augstajiem reitingiem un ziņu dienesta "redakcionālo neatkarību". Līdz ar to var uzskatīt, ka arī citas šīs televīzijas "ziņas" nav ziņas, bet regulārās "intervijas" ar politiķiem ziņu raidījumos ir iestudētas.
Savas reputācijas un lasītāju vai skatītāju uzticības zaudēšana ir vissmagākais sods, ko žurnālists var sev piespriest. Ēķis ir politbiznesmenis, nevis žurnālists, un skatītājus acīmredzot uzskata par manipulējamiem muļķiem, kuriem iebarot valdošās politmafijas "pozitīvismu", bet LNT žurnālistus — par kungu apkalpotājiem. Tā ir viņa paša un LNT cilvēku izvēle. Taču skatītājiem ir tiesības izvēlēties, vai melus uzskatīt par "ziņām". "Vārds brīvībai, tā teikt," kā Ēķis uzmundrināja Lembergu.