Gruzijas teritoriju okupējis Krievijas karaspēks, kuru nevar piespiest aiziet ar paziņojumiem par atbalstu okupētajai valstij. Savukārt Krievija ir pārkāpusi līniju, aiz kuras paziņojumus vien var neņemt vērā. Militāru iebrukumu suverēnā valstī ne ar kādiem paziņojumiem nevar padarīt par nebijušu. Pat ja Krievija apzinās, ka par šo agresiju nāksies samaksāt, tās ieskatā acīmredzot ir vērts tagad paņemt, cik vien iespējams daudz.
Protams, ka iebrukums Gruzijā ir mainījis Rietumu attieksmi pret Krieviju. Šī taktiskā militārā uzvara Krievijai izvērtīsies par stratēģisku politisku zaudējumu, un to tagad netieši piesolījusi arī NATO: "Mēs nevaram turpināt sadarbību kā iepriekš." Taču to vēl nevar uzskatīt par rīcību. Bet aicinājums Maskavai "parādīt kā vārdos, tā darbos, ka tā var pildīt savas saistības attiecībā uz principiem, uz kādiem mēs esam vienojušies balstīt savas attiecības", nu jau izklausās kā no cita laikmeta.
Izdarīto vairs nevar atdarīt pat ar karaspēka ātru izvešanu. Tāpēc Maskava cenšas gūt maksimālu labumu no situācijas un nostiprināt savas pozīcijas šajās jaunajās attiecībās ar Rietumiem.
Ap to pašu laiku, kad Riekstiņš trešdien Latvijas radio teica, ka "šobrīd ir zināma paļaušanās, ka Krievija ieklausīsies stingrajā aicinājumā izvest karaspēku un atgriezties pie situācijas normalizēšanas", Krievijas parlamenta augšpalātas priekšsēdētājs Sergejs Mironovs paziņoja, ka "Federācijas padome ir gatava atzīt Dienvidosetijas un Abhāzijas neatkarīgo statusu".
Vēl klajākas pretenzijas uz daļu Gruzijas suverēnās teritorijas Krievija piesaka ar vēlmi paturēt "drošības zonu" uz dienvidiem no Dienvidosetijas administratīvās teritorijas. Diemžēl Eiropas Savienības prezidējošā valsts Francija cenšas kompensēt Krievijas parādīto pigu savam prezidentam Nikolā Sarkozī (kura "sešus punktus" Maskava faktiski ir izmetusi miskastē, nesākdama karaspēka izvešanu pirmdien, kā bija apņēmusies) ar gatavību piekrist Krievijas militāras zonas izveidošanai, kas Parīzes ieskatā būtu cena, ko ir vērts samaksāt par okupācijas armijas aiziešanu no pārējās Gruzijas teritorijas.
ES nedrīkst kopā ar agresoru vilkt robežlīnijas Gruzijas kartē, un NATO un ES tas būtu stingri jāpasaka. Nemaz nerunājot par šāda darījuma perversumu — atļaut laupītājam paturēt daļu nolaupītā, ja tas laipni piekritīs atdot pārējo, — precedents iedrošinātu Krieviju jau "likumīgi" prasīt turpmākas piekāpšanās. Krievijas karaspēks jau ir sev de facto radījis šādu "drošības zonu" arī pie Abhāzijas un, nav šaubu, mēģinās tur palikt, taču arī pārējo okupēto teritoriju nesteigsies pamest. Krievijas vēstnieks NATO Dmitrijs Rogozins otrdien paziņoja, ka armijas izvešana būšot atkarīga no Gruzijas prezidenta Mihaila Saakašvili rīcības. Tas ir kārtējais atgādinājums par Kremļa nodomu mainīt uz Rietumiem orientēto, tāpēc "noziedzīgo Saakašvili režīmu".
Šķiet, nebūtu jāatgādina, kādu cenu Eiropas tautas pagājušajā gadsimtā maksāja par politiķu izdabāšanu agresoram. Krievija čekista Putina vadībā iedomājas esam atkal gana stipra, lai sāktu atgūt impērijas teritorijas, kuru zaudējumu pirms nepilniem divdesmit gadiem tās pašreizējie valdnieki uzskata par "pazemojumu". Jo ātrāk Rietumvalstis attaps, ka šie cilvēki apvainojas, ja no viņiem gaida demokrātiskām normām atbilstošu uzvedību, un jūtas pazemoti, ja neļauj rīkoties pret kaimiņvalstīm atbilstoši savam priekšstatam par savu diženumu, jo labāk pratīs parūpēties par savu valstu drošību.
Atteikšanās no ilūzijām agrāk vai vēlāk notiks, un sekos arī attiecīga rīcība. Acīmredzot Krievija būs zaudējusi vietu attīstīto demokrātiju klubā G8, ja arī tas nav oficiāli pateikts, ir padarījusi neiespējamu sadarbību 2002.gadā izveidotajā NATO un Krievijas padomē, ko alianse ir gana skaidri likusi saprast, diezin vai tuvākajā laikā tiks uzņemta Pasaules Tirdzniecības organizācijā, var zaudēt arī tiesības rīkot ziemas olimpiskās spēles. Visas ilgtermiņa sekas pašlaik diezin vai iespējams nosaukt.
Taču jau tagad visapņēmīgāk rīkojas valstis, kurām svaigā atmiņā Krievijas impēriskā "lepnuma" izpausmes. Polija trešdien parakstīja vienošanos ar ASV par pretraķešu vairoga izvietošanu savā teritorijā, neņemot vērā Maskavas draudus notēmēt uz to savas kodolraķetes. Ukraina, kas NATO paziņojumā diemžēl nav pieminēta, atsakās izdabāt Maskavas prasībām, kaut gan apzinās, ka var kļūt par Krievijas "pašcieņas" nākamo mērķi.
Latvija arī ir Krieviju "pazemojusi", atteikdamās no tās aizbildniecības. Taču NATO joprojām nav plāna Baltijas valstu aizsardzībai militāra uzbrukuma gadījumā, arī otrdienas paziņojumā par to nav ne zilbes. Tā vietā Riekstiņš apdomīgi kā "vecās" Eiropas politiķis meditē, ka "jāveic rūpīgs situācijas izvērtējums", un "vai tas nozīmē vienkāršotu pieeju, ka mums šeit būtu vajadzīgi papildus NATO spēki". Mums ir vajadzīga drošība, un politiķu pienākums ir to panākt, lai arī cik vienkāršoti tas izklausītos.