Ķīnai būtu jāatklāj informācija par nogalināto skaitu un apcietināto un ievainoto atrašanās vietu un jāļauj Tibetā ierasties ANO cilvēktiesību ekspertiem, kā arī žurnālistiem. Saeima varēja aicināt sākt dialogu starp Ķīnu un dalailamu, un Tibetas trimdas vadītājiem par reģiona "reālu autonomiju, kas nozīmētu Tibetas unikālās kultūras, reliģijas un identitātes aizsardzību" un "visu starptautiski atzīto cilvēktiesību un brīvību ievērošanu un ilgstošu mieru reģionā".
Saeimas vairākums balsoja pret.
Vai tāpēc, ka "mēs par vienu Ķīnu", kā pēc ievēlēšanas pasludināja prezidents Zatlers? Latvijas valsts atjaunošanai 1990. un 1991.gadā starptautisks atbalsts bija ārkārtīgi svarīgs, un būtu pašsaprotami, ka atjaunotās valsts parlaments tagad iestātos arī par citu apspiesto tautu brīvību un pašnoteikšanās tiesībām. Taču deklarācijā pat nav runas par Tibetas neatkarību, tikai par autonomiju, kā to Tibetai pašlaik vēlas arī tās garīgais līderis dalailama, un tomēr Latvijas Saeima ir pret to.
Deklarācijas projektā paustais pilnībā atbilst Eiropas Savienības nostājai jautājumā par Tibetu - novērst vardarbības atkārtošanos un masveida arestus, ieslodzīto spīdzināšanu un sodīšanu ar nāvi, ko dara Ķīnas varas iestādes, ļaut žurnālistiem un starptautiskiem novērotājiem neierobežotu pieeju reģionam, panākt Ķīnas valdības dialogu ar dalailamu. Olimpiskās spēles, par kuru sekmīgu norisi ir tik ļoti norūpējušies Ķīnas valdnieki, ir vienreizēja iespēja mēģināt piespiest Pekinu izpildīt prasības un ievērot šos principus.
Taču Latvijas parlamentā to atbalsta, izrādās, tikai 28 tautas kalpi, 17 balsoja pret, 36 atturējās, tātad faktiski arī balsoja pret.
Piektdien pat Ķīnas valsts varas pārstāvis paziņoja, ka Pekina būtu gatava sarunām ar dalailamas pārstāvjiem. Vai iznāk, ka Saeima, kas dienu iepriekš šādu iespēju noraidīja, ir pat nepiekāpīgāka Ķīnas kompartijas interešu aizstāve nekā pati Ķīnas kompartija?
Debatēs Saskaņas centra pārstāvis Boriss Cilevičs paziņoja, ka nebalsos par deklarāciju, jo tā esot vajadzīga tikai deputātu "principu apmierināšanai".
Nespēja pieņemt valstij principiāli svarīgus lēmumus un pat demonstratīva atteikšanās to darīt viena vienīga "principa" vārdā - noraidīt visu, ko piedāvā opozīcija, - kļūst par šīs Saeimas tradicionālu bezprincipialitātes apliecinājumu.
Pērn maija sākumā Saeimas vairākums noraidīja deklarāciju par atbalstu Igaunijai, kad tur bija notikuši Maskavas inspirēti grautiņi pēc tā dēvētā Bronzas kareivja pārvietošanas Tallinā. "Opozīcija mēģina provocēt sabiedrību, lai spodrinātu savu tēlu," apgalvoja toreizējais premjerministrs Aigars Kalvītis (TP); kāds cits koalīcijas politiķis teicās balsojis pret tikai tāpēc, ka atradis tekstā divas gramatiskas kļūdas. Saeimas skandalozā nespēja nekavējoties paust stingru atbalstu kaimiņvalstij joprojām paliek kauna traips Latvijas kā demokrātiskas, uzticamas NATO un ES partnervalsts tēlam, ko tolaik vēl pastiprināja aizdomas par valdības iztapību Maskavai pirms robežlīguma ratifikācijas Krievijas domē. (Ārlietu ministrs Sergejs Lavrovs pirms tam bija pat atsūtījis vēstuli ar lūgumu Latvijai nosodīt Igauniju.)
Tolaik vairākuma koalīcijas politiķi pārmeta opozīcijai "spēlēšanos ar jūtīgiem jautājumiem", taču paši nebija iedomājušies uzreiz skaidri un nepārprotami reaģēt uz notikumiem kaimiņvalstī. Tagad arī - vardarbība, nāvessodi, aresti Tibetā un protesti pret šādu Ķīnas politiku turpinās jau kuro nedēļu, politiķi visā pasaulē aicina boikotēt vismaz Pekinas olimpiādes oficiālos pasākumus un piespiest Ķīnu atteikties no vardarbības pret tibetiešiem, Saeimā desmit, lielākoties opozīcijas Jaunā laika un pie frakcijām nepiederošo deputātu, deklarācijas projekts tika iesniegts jau pirms divām nedēļām, bet valdošā koalīcija līdz šim neko nebija spējusi pateikt par šiem visai pasaulei svarīgiem notikumiem. Bet nu ir gan pateikusi.
Kopā ar prezidenta Zatlera un premjerministra Godmaņa politiski tuvredzīgo pasteigšanos pavēstīt, ka viņi apmeklēs Olimpisko spēļu oficiālos pasākumus, Saeimas atteikšanos paust pat tik mērenu attieksmi pret Ķīnas politiku varēs tulkot kā Latvijas valsts atbalstu turienes komunistu režīmam un tā īstenotajam genocīdam Tibetā. Vai draudzēšanās ar autoritāriem režīmiem - vai tie būtu Krievijas čekisti, vai Ķīnas komunisti - kļūst par Latvijas valsts politiku?