Askolds Rodins: Demokrātija, kādu to redzam

Astoņpadsmit gadi nav nekāds dižais laika posms, un tomēr tas ir vairāk, nekā demokrātija valdīja pirmskara Latvijā. Ir uz ko atskatīties. Toreiz, 1990.gada pavasarī, viss lielā mērā bija melnbalts. Bija "mūsējie" un "sliktie", un Augstākajā Padomē (AP) mūsējo bija vairākums. Tāda balsojuma nekad vairs nav bijis: katra deputāta "par" vai "pret" nolasīja pie mikrofona, un tas atbalsojās pie AP sanākušajos daudzajos ļaudīs — skaitīja līdzi. Lai Deklarācija būtu pilnvērtīga, vajadzīgi vismaz 66% deputātu balsu. Sanāca pat mazliet vairāk. Deputāti nāca ārā pa tagad reti izmantotajām durvīm — tām, kas ved uz Jēkaba katedrāles pusi — un viņus sagaidīja gavilējoši cilvēki. Sekoja stihisks (tolaik visai reta parādība) mītiņš Daugavmalā, un pūta ass, ass vējš. Cerību vējš. Protams, ka primārais bija valstiskās neatkarības atgūšana, taču cerība uz to bija cieši sasaistīta ar demokrātisku valsts iekārtu, un nekas jau nebija ne jāizgudro, ne jāpatapina, vajadzēja tikai atjaunot Satversmes darbību. Pie vārda brīvības tikām vēl ātrāk. To pieļāva — un motivācija nav nemaz tik svarīga — pēdējais PSKP CK ģenerālsekretārs un pirmais un pēdējais PSRS prezidents Mihails Gorbačovs. Neatkarības reālas atgūšanas brīdī tā bija jau pašsaprotama lieta. Kā tas bijis ar visām revolūcijām, arī Dziesmotā revolūcija visiem nenesa to, kas no tās tika gaidīts. Tāpēc, ka tika gaidīts — un tas ir dabiski — pārāk daudz, un arī nesavienojamas lietas. Protams, ar atpakaļejošu datumu jau mēs visi esam makten gudri — to vajadzēja darīt citādi, un šito varbūt nedarīt nemaz. Tomēr diezin vai atradīsies kāds, kas ņemtos apšaubīt, ka Latvijas sabiedrībai bija un ir vajadzīga normāla demokrātija — bez novirzēm un atrunām. Slikti, ka par to jārunā, labi, ka varam runāt. No pēdējā laika notikumiem īpašas pieminēšanas vērti laikam gan ir divi. Saeimas 24.aprīļa plenārsēde, kad deputāti tā arī neuzdrīkstējās pieņemt pat to patiesībā visai bezzobaino deklarāciju Tibetas atbalstam, kas tika nodota nobalsošanai. Ar par (28 balsis) un pret (17 balsis) neskaidrību tā kā nebūtu. Nepatīkamākais ir gļēvie "atturas 36" balsojumi. "Atturas" šajā gadījumā reāli nozīmē "pret", un deputāti neapšaubāmi to zina. Kontinentālās Ķīnas politiku Tibetā deklarācija, visticamāk, neietekmētu, taču pašu faktu Pekina pamanītu. Varētu sadusmoties. Akurāt pirms šodien paredzētās sešu Saeimas deputāšu došanās Ķīnas puses apmaksātā braucienā uz šo valsti. Atbalsta paušana tautai, kas vēlas atgūt neatkarību, pat vairāk nekā tibetiešiem, bija vajadzīga mums pašiem. Kā apliecinājums, ka neesam aizmirsuši Padomju Savienības sastāvā pagājušos gadu desmitus un to, ka Latvijas vardarbīgo iekļaušanu PSRS sastāvā oficiāli neatzina pussimts pasaules valstu. Vēl pērn oktobrī pie Saeimas ēkas kopā sanāca ļoti daudz cilvēku. Varbūt ne tik daudz kā ceturtajā maijā pirms astoņpadsmit gadiem, tomēr ļoti daudz. Tikai šoreiz nevis atbalsta paušanai deputātiem, bet protestam, prasot godīgu valsts pārvaldi. Tika pieteikta t.s. lietussargu revolūcija, kas rada turpinājumu novembra sākumā Doma laukumā notikušajā mītiņā. Tik daudz ļaužu politiskā pasākumā vienkopus netika sanākuši kopš atmodas laikiem. Masveidīgākas bijušas tikai t.s. krievu skolu aizstāvības štāba rīkotās akcijas, taču tās bija kvalitatīvi atšķirīgas: viegli mobilizējami dalībnieki un pavisam konkrēts mērķis. Kad izrādījās, ka tas nav sasniedzams, kustība noplaka un tad pačibēja pavisam. Ar lietussargu revolūciju ir citādi. Pēc dalībnieku sastāva neviendabīga un ar augstāku mērķi — likt tautas kalpiem prasties viņu vietu. To, kas noteikta Satversmē, nevis pašu iedomāta. Panākts pirmais praktiskais rezultāts: savākts pietiekami liels skaits parakstu, lai iekustētos jautājums par vēlētāju tiesībām atlaist Saeimu. Latviju gaida iekšpolitiskas pārmaiņas, un nav nemaz tik svarīgi, kā nosauks pārmaiņu rosinātāju — par lietussargu revolūciju vai kā citādi. Taču skaidrs ir viens — prasība pēc godīgas politikas ir 4.maija ideālu tiešs turpinājums.