Uzbrūkoši miera uzturēšanas spēki — tas ir kaut kas jauns. Jūlija vidū abu starptautiski neatzīto "valstu" (Abhāzijas un Dienvidosetijas) "prezidenti" nosolījās "Gruzijas agresijas" gadījumā solidarizēties, lai Gruzijai būtu jākaro divās frontēs. Toreiz tas vairāk izskatījās pēc propagandas gājiena. Tagad ir divas frontes un abās galvenais spēks ir Krievijas armija. Krievijas Aizsardzības ministrijas interneta mājaslapā varam uzzināt, ka ultimāts izteikts "nolūkā nepieļaut reģionā konflikta eskalāciju". Lai nu kur, Gruzijas un Abhāzijas saskares vietā nekas neliecināja par iespējamu "konflikta eskalāciju". Ja Gruziju nevar izprovocēt uz vāji izsvērtu rīcību, ir citi paņēmieni. Piemēram, suverēnai valstij nepieņemamu ultimātu izteikšana.
Nav grūti pamanīt, un to ir izdarījuši daudzi, ka Gruzijas un Dienvidosetijas konflikts ir Krievijas un Čečenijas konflikta līdzinieks. Starpība: četras piektdaļas Dienvidosetijas iedzīvotāju ir Krievijas pilsoņi, tas tad arī ir Krievijas dotais agresijas pamatojums. Kremļa propagandas daudzkārt piesauktā "Gruzijas agresija pret Dienvidosetiju" ir jēdzienu nobīde. Oficiāli Dienvidosetija ir Gruzijas sastāvdaļa, un Krievija saprotamu iemeslu dēļ to nekad nav apstrīdējusi. Jo tikpat labi varētu teikt, ka, piemēram, Sahalīnas apgabals smok Krievijas jūgā un neatdalās tikai tāpēc, ka baidās no Krievijas agresijas. Turpretim Krievijas armijas iebrukums Dienvidosetijā, t.i., citas valsts teritorijā, ir visīstākā agresija. "Konstitucionālās iekārtas atjaunošana" — apzīmējums, kas guva plašu izplatību otrā Čečenijas kara laikā, tikpat labi var tikt attiecināts uz pagājušās nedēļas otrās puses situāciju Dienvidosetijā.
Situācijas līdzīgas, to attīstība — atšķirīga. Čečenijai nebija "lielā brāļa", un spēki bija pārāk nevienlīdzīgi. Vēl nevienlīdzīgāki nekā tie ir, salīdzinot Gruzijas un Dienvidosetijas militārās iespējas. Dienvidosetija ir nepilnus četrus tūkstošus kvadrātkilometru liela (aptuveni ceturtā daļa Kurzemes), tur dzīvo ne vairāk par 70 tūkstošiem cilvēku: 60% osetīnu, 25% gruzīnu, pa druskai no krieviem un vairākām citām tautām. Par kādiem karot gataviem "Dienvidosetijas bruņotajiem spēkiem", kā apgalvo Kremļa propaganda, var būt runa?
Atskatoties uz Gruzijas un abu tās dumpīgo provinču līdzāspastāvēšanu redzams, ka pēdējā laikā konflikti saasinās pamīšus. Pavasarī un vasaras sākumā sīkas sadursmes pārsvarā bija uz "robežas" ar Abhāziju, pēdējās nedēļās — ar Dienvidosetiju. Te jaušama viltīga režisora roka.
Pēdējos gados Gruzija izveidojusi itin pieklājīgu armiju. Salīdzinoši labi bruņotu un apmācītu, spējīgu karot arī naktī. Varēja rasties kārdinājums "atjaunot konstitucionālo kārtību" Dienvidosetijā pa Krievijas modei, jo vairāk tāpēc, ka separātisti kļuva arvien nekaunīgāki, liekot lietā no palestīniešu teroristiem noskatītu nelietīgu taktisko paņēmienu: ieņemt apdzīvotā vietā tādu ugunspozīciju, lai pretim šaujošajiem būtu iespēja trāpīt civiliedzīvotājiem.
Galu galā Gruzijai neizturēja nervi, un sākās uzbrukums Chinvali. Ceturtdienas vakarā ar separātistu "armiju" sāktais karš būtu galā jau piektdien vakara pusē, ja nebūtu trešā spēlētāja — Krievijas, kas gaidīja šādu notikumu attīstību, un bija tai sagatavojusies, gaidīja, kad Gruzijai pieriebsies nemitīgā sīko provokāciju virkne. Visticamāk, nav nejaušība, ka karadarbības uzliesmojums Gruzijā sakrita ar laiku, kad visas pasaules uzmanību piesaistīja Pekinas olimpisko spēļu atklāšana.
Krievija nav pieteikusi Gruzijai karu. Nav formāla iegansta. Taču tas netraucē karot un Melnās jūras floti izmantot Gruzijas ostu blokādei. Protams, objektīvi Gruzija nevar cerēt uz uzvaru, tāpēc tā meklē ceļu uz pamieru, cer uz starptautiskiem starpniekiem. Visticamāk, gaidāma atgriešanās pie faktiskās robežas ar Dienvidosetiju. Abhāzijas galā var nākties atdot Kodoras ieleju — izeju no kalniem līdzenumā.
Saistībā ar karu var izrādīties apdraudēts Gruzijas galvenais ārpolitiskais mērķis — iespējami drīza iestāšanās NATO. Bija paredzams, ka decembrī plānotajā Ziemeļatlantijas alianses dalībvalstu ārlietu ministru samitā Gruzija saņems t.s. rīcības plānu, kas ir pirmais solis ceļā uz iestāšanos NATO. Decembrī rīcības plānu cer saņemt arī Ukraina. Pieredzējušais diplomāts, bijušais ASV vēstnieks ANO Ričards Holbruks izteicis drūmu prognozi — pēc Gruzijas nāks Ukrainas kārta. Ukrainai ir sava "Abhāzija" — Krima, kur aptuveni 60% iedzīvotāju ir etniskie krievi. Protams, nekādas otras "Dienvidosetijas" nebūs, taču ir skaidrs, ka centieni nepieļaut NATO paplašināšanos pieder pie Krievijas ārpolitikas prioritātēm.