Ukrainai vispirmām kārtām jāreformē aizsardzības joma, jāpadara tā caurskatāmāka un jāpastiprina tās civilā kontrole. Jautāts par Ukrainas izredzēm decembrī, NATO ģenerālsekretārs diplomātiski atbildēja, ka "Ukrainas ceļš uz NATO būs garš un grumbuļains, taču Ukraina tajā ir panākusi vērā liekamu progresu". Te jāatceras, ka Ukraina (tāpat kā Gruzija) rīcības plānu cerēja saņemt jau aprīlī, kad Bukarestē notika NATO valstu un to valdību vadītāju sammits. Par spīti ASV prezidenta Džordža Buša pūlēm, konsensu panākt neizdevās. Decembrī, cerams, būs citādi, jo Bukarestē pieņēma paziņojumu, ka Ukraina un Gruzija būs NATO dalībvalstis. Ukrainas un Gruzijas centieniem pievienoties NATO mežonīgi pretojas Krievija, kaut arī no rīcības plāna saņemšanas līdz piedāvājumam pievienoties parasti paiet ne viens vien gads. Krievijas pretošanās vērojama vairākos līmeņos. Augstākais līmenis - tas ir Krievijas prezidents Dmitrijs Medvedjevs. Nesenajā valsts vizītē Vācijā viņš darīja zināmu kanclerei Angelai Merkelai, ka stingri iebilst pret Ukrainas un Gruzijas dalību NATO. Pirms desmit dienām Pēterburgā notikušā NVS valstu vadītāju sammita laikā viņš Ukrainas prezidentam Viktoram Juščenko sacījis, ka līdz ar Ukrainas iestāšanos NATO tiktu pārkāpts abu valstu draudzības un sadarbības līgums, dokuments, kas atzīst Ukrainas teritoriālo integritāti. Tie patiesībā bija slēpti draudi atteikties no šī līguma. Ko skaidri nepateica Medvedevs, pilnā balsī izbazūnējis otrā līmeņa "ietekmes sfēras sargātājs" - Maskavas mērs Jurijs Lužkovs, kurš aizrunājies, ka "Ukrainas valstij nav tiesību uz Krimu un Sevastopoli". Tas ir padilušais stāsts par to, ka 1954. gadā toreizējās PSRS pirmajai personai Ņikitam Hruščovam neesot bijis tiesību atraut Krimu no Krievijas un atdot Ukrainai. Pēc Lužkova domām, līgums ar Ukrainu esot jālauž jebkurā gadījumā - grib Ukraina būt NATO vai negrib. Un vēl Sevastopolei esot bijis īpašs Vissavienības pakļautības statuss, tātad - celiet galdā. Lužkova aktivitātei bijušas blakussekas: Ukraina viņu iekļāva melnajā sarakstā, bet Krievijas Ārlietu ministrija (!) metās to aizstāvēt, kaut arī, lai nu gar ko, bet gar teritoriālās integritātes lietām Krievijas Federācijai nevajadzētu grābstīties. Līdz 1954.gadam Krima patiešām bija Krievijas sastāvdaļa, taču jau vairāk nekā pusgadsimtu nav. Pirms dažiem gadsimtiem vācu Rīga bija Zviedrijas karalistes lielākā pilsēta - nu un tad? Par Hruščova mantojumu valstiskā līmenī varēja runāt īsi pirms vai tūlīt pēc PSRS sadalīšanās, ne tagad. Tagad Ukrainai Krimu var atņemt tikai ar spēku, bet tādu risinājumu neliek priekšā pat dižšovinists Lužkovs. Sīkāku "briesmīgu seku" piesaucēju kordebaletā izcēlies bijušais pirmais, tagad vienkārši vicepremjers Sergejs Ivanovs. Atbraucis uz Sevastopoles dibināšanas 225.gadskārtas svinībām, šis nelaimes putns pasteidzās pavēstīt, ka bez visa cita iestāšanās NATO nozīmēšot vīzu režīmu ar Krieviju, NATO piespiedīšot Ukrainu to noteikt. Protams, tās ir pilnīgas aplamības. Nedaudz pārsteidz vienīgi, ka tas jādzird no nežēlastībā kritušas, tomēr pagaidām vēl augstas amatpersonas. Pie izplatītām, bet viegli atspēkojamām blēņām pieder apgalvojumi, ka pēc Krievijas flotes aiziešanas no Sevastopoles (saskaņā ar līgumu - 2017.gadā) tur uzreiz ieperināšoties kaut kāda mistiska, jo tādas nemaz nav, "NATO flote" un vēl Ukrainā parādīšoties kodolieroči. Nekas no tā nav iespējams, jo konstitūcija nosaka, ka Ukraina ir kodolbrīva valsts, kurā nedrīkst būt ārvalstu kara bāzes. Sevastopolei tika piemērots izņēmuma statuss - līdz jau minētajam 2017.gadam. Nopietnāks ir jautājums, vai Ukrainas iedzīvotāji grib, lai viņu valsts būtu NATO. Sabiedriskās domas pētījumi uzrāda visai atšķirīgus skaitļus, taču viens ir skaidrs: ja referendums notiktu rīt, vairākums teiktu nē. Tikai referendumu nav jēgas rīkot, pirms nav saņemts iestāšanās uzaicinājums. Līdzīga aina savulaik bija vērojama, piemēram, Bulgārijā un Čehijā. Kad dalība NATO bija tikai politiķu ieceres līmenī, ar atbalstītājiem kā nu bija, tā bija, toties tie strauji saradās, kad iestāšanās kļuva reāli iespējama. Nopietni cilvēki pašā Krievijā diezin vai domā, ka NATO patiešām grib apdraudēt viņu valsti. Tikai - kas NATO, tas zudis. Krievija mantoja no PSRS daudz ko, ieskaitot ar veto tiesībām apveltītu vietu ANO, taču objektīvi nevarēja mantot politisko ietekmi un vismaz pagaidām nav spējusi to atzīt un ar to samierināties.
Askolds Rodins: Turies, Ukraina
Pirmdien un otrdien Ukrainā uzturējās plaša NATO delegācija ar alianses ģenerālsekretāru Jāpu de Hofu Shēferu priekšgalā. Tā iepazinās, kā rit priekšdarbi, kas būtu paveicami, lai decembrī paredzētajā NATO dalībvalstu ārlietu ministru sammitā Ukraina saņemtu t.s. rīcības plānu, pēc kura izpildīšanas to varētu uzņemt Ziemeļatlantijas aliansē.
Uzmanību!
Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.