Laika ziņas
Šodien
Apmācies
Rīgā +2 °C
Apmācies
Otrdiena, 19. novembris
Liza, Līze, Elizabete, Betija

Demokrātiskā Irāna — vairāk nekā sapnis

Daudzstāvu ēka Teherānas centrā. Uz sienas — Brīvības statujas iztēle galvaskausa veidā un milzīgs uzraksts: "Down with USA" (Nost ar ASV!). Oficiālajos ceļvežos šī ēka saukta par ASV spiegu ligzdu. Līdz 1979.gada islāma revolūcijas, kas gāza prorietumniecisko Pehlevī monarhiju, tajā darbojās ASV vēstniecība.

Šodien tur atrodas "revolūcijas sargu" štābs. Blakus — grāmatu veikals ar reliģiski politisko literatūru un bijušās vēstniecības dokumentiem, kuriem jāapliecina "lielā Sātana" ļaunie nodomi pret islāmu un Irānas tautu. Taču veikalā daudz putekļu un ne dvēseles, atskaitot melnajā plīvurā ietērpto pārdevēju. Kontrastam — tuvu esošajā parkā relaksēti jaunieši bauda saulainu brīvdienu, un pēc izskata un apģērba (atskaitot obligāto hidžabu sievietēm) atgādina jauniešus jebkurā Dienvideiropas valstī. Šis revolucionārā entuziasma trūkums apliecina augošo plaisu starp Irānas reliģiski politisko eliti un sabiedrību. Irāņi ir noguruši no "islāma revolūcijas". Viņi ilgojas pēc pārmaiņām un atvērtības, ko pašreizējais režīms viņiem liedz. Nesenās parlamenta vēlēšanas, kurās galvenā cīņa noritēja starp divām konservatīvajām frakcijām, neatspoguļo sabiedrības patieso noskaņojumu. Irāņiem tika liegta iespēja brīvi izvēlēties savus pārstāvjus; viņiem arī tika liegta iespēja ievēlēt parlamentu ar reālo varu. Visus vēlēšanu kandidātus filtrē Sargu padome — tautas nevēlēta struktūra, kura nodrošina, ka vēlēšanās drīkst kandidēt tikai tie, kas atbalsta režīma ideoloģiju. Parlamenta reālās pilnvaras ir minimālas, jo izšķiroša un neaprobežota vara pieder mullu šaurajā lokā izredzētajam "augstākajam līderim", bet Sargu padome var atcelt jebkuru parlamentā pieņemto likumu, ja uzskata, ka tas ir pretrunā ar islāma republikas principiem. Par spīti valdības diktātam un manipulācijām, Irānas pilsoniskā sabiedrība stiprinās, tajā briest neapmierinātība un opozīcija pret režīmu. Šodien Irānā darbojas ap 8000 nevalstisko organizāciju. Cilvēktiesību aktīvisti cīnās pret valsts visatļautību. Darbojas daži neatkarīgi mediji. Vairojas pilsoniskās asociācijas, kas izvirza konkrētas, sadzīviskas prasības, kuras bieži pāraug politiskajā protestā. Spilgts piemērs — pasniedzēju un sabiedriskā transporta darbinieku arodbiedrības, kas sarīkoja bez precedenta streikus 2007.gadā un pieteica sevi kā jauns, potenciāli ietekmīgs opozicionārs spēks. Neapmierinātība ar režīmu neaprobežojas tikai ar šauru disidentu un politiski aktīvu pilsoņu loku. Irānā notiek klusa revolūcija, kurai ir plaša un daudzveidīga sociālā bāze. Masveida migrācija uz pilsētām, infrastruktūru modernizācija, komunikāciju attīstība, izglītības sistēmas paplašināšana būtiski maina Irānas sabiedrību. Jaunieši spēlē vadošu lomu šajā procesā. Šodien 70% no Irānas iedzīvotājiem ir mazāk par 30 gadiem, viņi nepazina šaha režīmu un nav piedzīvojuši islāma revolūciju. Šie jaunieši, kas nāk no visiem sabiedrības slāņiem un kurus sistēma mēģināja audzināt kā "revolūcijas zaldātus", kļuva par kaislīgiem Rietumu kultūras apjūsmotājiem. Ņemot vērā vārda brīvības ierobežojumus, viņi apguva internetu kā galveno izteiksmes brīvības līdzekli. Irāņu aizraušanās ar blogiem ir patiesi apbrīnojama — pēc blogu skaita persiešu valoda ir trešajā vietā pasaulē. Spriežot pēc to satura, islāmiskā tīrība nav starp lietotāju galvenajām rūpēm. Vairākums pieprasa lielāku izteiksmes brīvību, brīvākas attiecības starp dzimumiem, muļķīgu ierobežojumu atcelšanu, kā piemēram, aizliegumu klausīties dziesmas sieviešu izpildījumā vai spēlēt šahu (lai, pasargā Dievs, neizraisītu asociācijas ar gāzto monarhiju!). Daudzi atklāti distancējas no reliģijas: viena blogera vārdiem sākot, "jaunieši, kas dzīvo Dieva pārstāvju pakļautībā, tagad noliedz pat paša Dieva eksistenci". Īpaši izcilu lomu pilsoniskās sabiedrības atmodā spēlē sievietes. Islāma republika diskriminē sievietes civilo un politisko tiesību jomās, noraida viņu individuālās brīvības. Taču jau vairāku gadu laikā sievietes veido ap 60% no visu augstskolu studentu skaita. Valdošie klerikāļi tik ļoti nobijās no šīs tendences, ka nolēma rezervēt 50% vietu vīriešiem dažās fakultātēs. Labāka izglītība veicina vidēja laulību vecuma paaugstināšanos (tagad 25 gadi) un dzimstības līmeņa pazemināšanos — divi rādītāji, kas liecina par irāņu sieviešu progresu, par spīti sistēmai. Viņas arī organizē kampaņas, kuru mērķis ir izglītot visu sabiedrības slāņu sievietes par viņu tiesībām un pārliecināt viņas, ka par tām ir vērts cīnīties. Zīmīgi, ka, neskatoties uz valdības represijām, šo kampaņu aktīvistu tīkli paplašinās, tajās iesaistās ne tikai sekulāras un izglītotas, bet arī reliģiskas un konservatīvas sievietes. Varētu teikt, ka Irānas sievietes jau guvušas neapstrīdamu uzvaru: viņas panāca, ka sabiedrībā mainās sieviešu lomas uztvere. Atbilstoši Gallup aptaujai, 78% irāņu piekrīt tam, ka sievietes var ieņemt vadošās pozīcijas valdībā. Tas ir trešais rezultāts musulmaņu pasaulē pēc Libānas un Turcijas. Salīdzinājumam — Ēģiptē un Saūda Arābijā, kas ir tradicionālās Rietumu sabiedrotās reģionā, šis rādītājs ir attiecīgi 54% un 40%. Parādās jauna islāma intelektuāļu paaudze. Viņi aicina interpretēt reliģiju modernā un atvērtā veidā, kas būtu savienojama ar cilvēktiesību, liberālās demokrātijas un sekulārisma principiem. Starptautiski pazīstamais intelektuālis Abdolkarims Sorušs iestājas par "islāma minimālismu", kas pretēji revolucionārā islāma maksimālismam respektē valsts un sabiedrības autonomiju attiecībā pret reliģiju, uzsver individuālo brīvību un tiesību nozīmi. Šādas idejas iedvesmo islāma reformistus citās musulmaņu valstīs un iedragā fundamentālistu reliģisko leģitimitāti. Paradoksālā kārtā Irāna kļuva par vienu no islāma reformācijas un sekularizācijas intelektuāliem centriem. Izplatās arī alternatīvas, neortodoksālas reliģiozitātes formas: daudzi irāņi, īpaši jaunieši, pievēršas sufizmam, kas ir islāma nepolitizētā, mistiskā, tolerantā versija. Šī tendence izraisa milzīgu valdības nepatiku, kas reaģē ar vardarbību pret reliģiskiem disidentiem. No tās nav pasargāti pat oficiālās reliģiskās hierarhijas pārstāvji, kas uzdrošinās apšaubīt islāma republikas pamatprincipus. Sabiedrības pretošanās puritāniskajai teokrātijai izpaužas arī ikdienišķā uzvedībā. Pietiek pastaigāties pa Teherānas ielām, lai pārliecinātos, cik lielā mēra islāma republikas dibinātāja ājātollas Homeinī vīzija cietusi sakāvi. Ideālās islāmiskās sabiedrības vietā "rietumu dekadences" augļi zeļ un plaukst visur. Valstī, kurā likumi uzspiež obligāto hidžabu sievietēm un aizliedz kosmētikas lietošanu, brīvas matu sprogas, lūpu krāsa un cieši piegulēti džinsi kļūst par spēcīgu un populāru protesta izteiksmes veidu. Kafejnīcas, tējnīcas, parki un citas publiskās telpas kļuvušas par flirta tehniku izsmalcināšanas arēnu. Dzimumu segregācijas noteikumu pārkāpšana no jauniešu puses kļuvusi par normu. Izcilajā Teherānas modernās mākslas muzejā, ko atklāja šaha laikos un kas brīnumainā kārtā izdzīvoja pēc revolūcijas, līdzās Rodēna, Van Goga, Matisa, Sikeirosa, Vorhola darbiem tiek izstādīti smalki un provokatīvi jaunu irāņu mākslinieku darbi. Milzīgu popularitāti ieguva vietējās pagrīdes rokgrupas, kas, sekojot izcilo persiešu dzejnieku tradīcijai, apsmej pārmērīgu aizraušanos ar reliģiskām dogmām. Atjaunotu interesi izraisa arī šaha laikmeta persiešu popkultūras ikonas, kuras atgādina par sociālās brīvības un tolerances gaisotni 60. un 70.gados. Islāmiskās ideoloģijas noraidīšana izpaužas arī attieksmē pret ārpolitikas jautājumiem. Daudzi irāņi ļoti dažādu iemeslu dēļ atbalsta valsts kodolprogrammas attīstību. Taču pārliecinošs vairākums vēlas attiecību normalizāciju ar ASV — par to liecina visas aptaujas. Pēdējā tika veikta 2006.gada beigās, pēc tās rezultātiem 75% irāņu vēlas izlīgumu ar ASV (šīs aptaujas autori vēlāk tika apcietināti). Arī attieksme pret Izraēlu ir daudz mērenāka, nekā tas izriet no prezidenta Mahmuda Ahmadīnežāda kaunpilnās retorikas par Holokostu un režīma atbalsta Hezbollah un Hamas teroristiem. Daudzi irāņi nesaprot, kāpēc viņiem ir jāatbalsta arābu teroristiskās organizācijas, kad Irānai ar Izraēlu nav tiešā konflikta, bet persiešu un ebreju attiecību vēsturē ir daudz pozitīvā vēl kopš senā persiešu valdnieka Dārija laikiem. Režīma augošā nepopularitāte tomēr nenozīmē, ka tā dienas ir skaitītas. Irānas līderi akūti apzinās sabiedrības spiedienu un tāpēc apspiež disidentus, pilsoniskās sabiedrības aktīvistus un jebkuru "aizdomīgu" pilsoni ar jo lielāku nežēlību. Irānas vadoņu paranoja manāmi pieauga pēc revolūcijām Ukrainā un Grūzijā. Valdība ir pārliecināta par ārzemju finansētiem plāniem sarīkot "krāsaino revolūciju" Irānā. Regulāri tiek apcietināti NVO darbinieki, blogeri, žurnālisti, cilvēktiesību aktīvisti, slēgti neatkarīgi mediji. Režīms plaši izmanto teroru un spīdzināšanu. 2003.gadā Irānas cietumā tika nogalināta irāņu izcelsmes Kanādas žurnāliste Zahra Kazemī — protams, vainīgie netika sodīti. Katru gadu policija brutāli izkliedē 8.marta sieviešu demonstrācijas par līdztiesību. Šajā raganu medību gaisotnē tika aizturēti vairāki intelektuāļi, kurus piespieda publiski "atzīties" spiegošanā par labu ASV. Ideoloģiski bankrotējis, režīms jo vairāk paļaujas uz represīvo aparātu. Militarizētas un drošības aprindas, no kurām nāk arī pats Ahmadīnežads, gūst jo lielāku ietekmi režīma iekšienē. Vai ES un ASV var palīdzēt Irānas sabiedrībai pārlauzt šo situāciju par labu demokratizācijai? Rietumu iespējas ir visai ierobežotas. Taču lēmumi, ko pieņems Vašingtonā un Eiropas galvaspilsētās, var ietekmēt politisko dinamiku Irānā. Labās ziņas ir tās, ka runas par militāro akciju pret Irānu ir apklusušas. Šāda rīcība būtu ne tikai nelegāla no starptautisko tiesību viedokļu, bet arī dziļi kontrproduktīva: tā sagrautu labo gribu pret Rietumiem Irānas tautā un sniegtu režīmam ideālu ieganstu, lai izvērstu vēl plašākas represijas pret reformistiem. Savukārt sankciju pastiprināšana un sarunu par kodolprogrammu turpināšana arī nav efektīva, jo šī pieeja koncentrējas tikai vienā Rietumu un Irānas attiecību aspektā — bruņojumu kontrolē, atstājot cilvēktiesības novārtā. Taču pastāv arī ceļš, kas līdz šim vēl nebija nopietni izmēģināts: ASV un ES tiešās sarunas ar Teherānu par visiem strīdīgajiem jautājumiem — kodolprogramma, Irānas atbalsts terorismam, situācija Irākā un Afganistānā, cilvēktiesības utt. Neskatoties uz morālām iebildēm pret sarunām ar šādu režīmu, Rietumiem jāpieprasa, lai oficiāliem sakariem seko arī plašāki kontakti ar Irānas pilsonisko sabiedrību. Tas iekļautu sevī atbalstu Irānas integrācijai globālā ekonomikā, vēstniecību un kultūras centru atvēršanu, studentu, zinātnieku, tūristu un citas apmaiņas. Tuvināšanās izsistu galveno argumentu no režīma rokām — ka Rietumi ir neglābjami naidīgi Irānas tautai. Pozitīvu lomu šajā procesā var nospēlēt persiešu diasporas ASV un Eiropā, kas ir labi izglītotas, pārtikušas, sekulāras un prodemokrātiskas. Ar laiku šie kontakti stiprinātu nevalstiskos aktierus Irānā un iedragātu režīma pozīcijas. Irānas cilvēktiesību un demokrātijas aktīvisti atbalsta tieši šādu pieeju. Kā vairākkārt pauda viens no viņu līderiem, Eiropas Parlamenta Saharova balvas laureāts Akbars Gandžī, drošākais ceļš veicināt režīma maiņu ir caur iesaistīšanos dialogā ar šo režīmu. Nevis izolācija, bet integrācija starptautiskajā apritē stiprinās demokrātiskus un sekulārus spēkus Irānā. Jaunā ASV prezidenta ievēlēšana sniedz optimālu iespēju pārvērtēt attiecības starp Rietumiem un Irānu. Jācer, ka Irānas pilsoniskās sabiedrības balss šoreiz tiks sadzirdēta. Rakstā paustas autora domas, ne Sociālistu grupas nostāja

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli

Mūžībā devies Andorijs Dārziņš

Andorijs Dārziņš 16.01.1953. – 17.11.2024. Atvadīšanās piektdien, 22. novembrī, plkst. 14.00 Rīgas Kremācijas centra mazajā zālē. Tuvinieki

Bijušo čekistu nav

Jānis Ādamsons par ministru un sabiedriskā izlīguma ideju 1994. gadā.

Ziņas

Vairāk Ziņas


Politika

Vairāk Politika


Rīgā

Vairāk Rīgā


Novados

Vairāk Novados


Kriminālziņas

Vairāk Kriminālziņas