Laila Pakalniņa: Gaidāms sniegs

Gustavs ir vienīgais Gošē slimnieks Latvijā. Ir ļoti daudz tādu cilvēku, kam dzīvības nodrošināšanai trūkst kāda no organismam svarīgiem bioķīmiskajiem savienojumiem, piemēram, diabētiķiem vajadzīgs insulīns), bet Gošē slimniekam nepieciešamais medikaments maksā īpaši dārgi. Visticamāk arī tāpēc, ka nav tik pieprasīts — visā pasaulē ir aptuveni 4000 šādu slimnieku. Par Gustava zālēm (ārstu konsilijs atzinis, ka šim medikamentam nav analoga) katru dienu jāmaksā 224 lati. Savukārt Irina Salova, kuras lietā tiesvedība apturēta uz nenoteiktu laiku (Administratīvā tiesa vērsusies Satversmes tiesā, lai noskaidrotu, cik tiesiska Latvijā kopumā ir dzīvībai svarīgu medikamentu kompensācijas kārtība), aprēķinājusi, ka viņas dzīvības cena ir 124 lati dienā. Ar tādu vēža paveidu kā Irinai Latvijā slimo vēl pieci cilvēki, un viņiem nepieciešamās zāles nav kompensējamo zāļu sarakstā. Tas, ka dzīvībai var būt arī tik šokējoši konkrēta, skaitļos izteikta cena, nozīmē kaut ko vēl šokējošāku — to ir iespējams ietvert aprēķinos. Tā, piemēram, Veselības ministrijā kādai leikēmijas slimniecei esot norādīts, ka par naudu, kas nepieciešama viņai, varot palīdzēt 180 cilvēkiem. Ierēdņa izteiksmes stils, protams, šādā gadījumā atrodas ārpus iespējas to vispār komentēt. Taču par to, ka Latvijā ierēdnim šobrīd tik tiešām (to apliecina vairākas tiesvedības) jāizšķiras par to, ka viena vietā jāglābj, piemēram, 180 cilvēku, un par to, ka šāda izšķiršanās loģika daudzos gadījumos var līdzināties spriedumam, ir jārunā. Pat ja šķiet, ka tiesas lēmums par labu Gustava nodrošināšanai ar nepieciešamajām zālēm un vēl jo vairāk Satversmes tiesas spriedums, ja tas atzīs katra cilvēka tiesības prasīt no valsts palīdzību, motivējot to ar tiesībām uz dzīvību, izraisīs lavīnu — uz valsts naudu pretendēs daudzi, un veselības aizsardzības sistēmas finansējumam tas var kļūt par ļoti smagu pārbaudījumu. Visās valstīs nevar izglābt visus slimos cilvēkus. Nabadzīgas Āfrikas valsts pilsoņa izredzes noteikti ir grūti salīdzināmas, piemēram, ar Zviedrijas pilsoņa iespējām. Bet Gustava vecākiem, Irinai Salovai un citiem pilsoņiem ir pārliecība vai vismaz cerības, ka Latvijas valsts var vairāk, nekā šobrīd sniedz. Ja kādam tas šķiet neētiski, atgādināšu, ka viņu dzīvības konkrētā cena nav salīdzināma tikai ar 180 citu cilvēku veselību. Piemēram, ziņai par tiesas lēmumu Gustavam nepieciešamo medikamentu lietā, protams, bija visai ikdienišķs konteksts — prezidenta rezidences remontdarbu kopējās izmaksas jau sāk tuvoties diviem miljoniem latu, Veselības obligātās apdrošināšanas valsts aģentūra līdz šā gada 1.oktobrim prēmijās izmaksājusi 235 396 latus utt. Es nedomāju, ka šos vai citus skaitļus piesaukt ir spekulatīvāk un neētiskāk, nekā viena cilvēka dzīvību sarēķināt vairākās citu. Tagad pateikšu, kāpēc es šo rakstīju. Apzinos, ka ar plakātu "Dzīvību Gustavam!" līdzēts nebūs, turklāt tiesas spriedums ir labvēlīgs nevien mazajam puikam, bet noteikti dod cerību arī Irinai un citiem. SestDienā izlasīju, ka, stāstot, cik atsaucīgi cilvēki viņai nepieciešamajām zālēm ziedojuši naudu, Irina saka: "Runā, ka krievus Latvijā nemīlot. Muļķības." Tā ka principā varētu domāt — ar cilvēku iejūtību viss ir tik lielā kārtībā, ka rakstīt par oktobra beigās gaidāmo sniegu tik tiešām ir daudz aktuālāk. Taču es ieskatījos komentāros (vairākos portālos) pie ziņas, ka valstij būs jāapmaksā Gustavam zāles. Lūk: "Ieteiktu tam bērnam nodarboties ar jogu... palīdzēs vairāk kā zāles..."; "Nelaime ta nelaime, bet vai visus dohodjagas uzturēt pie dzīvības valsts var atļauties? Turklāt ja slimniekam ir ģenētiska slimība — vai tas vispār vajadzīgs?"; "Izglābj visādus ģenētiskus kropļus un pēc tam tie atražojas četrkārtīgi.... paši mokas un citus moka. Bet ne iedot špricīti vai iebarot kafiju — nevar, nehumāni. A skatīties, kā cilvēks mokas un pamest pāris kapeikas, tip, lai ilgāk par viņu ņirgātos, tas ir humāni?"; "Vienu pusmirušu dārzeni stutēs dienā par 220 Ls un pārējie varēs atlikt karoti. Mazliet par daudz vienai bezcerīgai sejai." Diemžēl tas nav viss. Pat ja pieņem, ka "sirsnīgie rakstītāji" ir tikai daži cilvēki ar vairākiem pseidonīmiem katrs un interneta vides anonimitātes atraisītās visatļautības augļus nedrīkst pielīdzināt kaut pavisam nelielas sabiedrības daļas viedoklim, arī viens šāds teikums būtu trauksmes vērts. Nesen Somijā cilvēki taču jau atkārtoti bija spiesti pārliecināties, ka cilvēknīšana un vardarbība pirmās pēdas mēdz atstāt tieši internetā. Tāpēc nupat Somijā pievērsta uzmanība kādai internetā ļoti izplatītai spēlei. Par spēles Bērnudārza slepkava izņemšanu no savas lapas paziņojis kāds bērniem domāts portāls. Spēles būtība ir vienkārša — lai tiktu nākamajā līmenī, jāsagaida, kamēr aiziet bērnudārza sargs, un jānošauj pēc iespējas vairāk bērnu. Protams, ne visi somi internetā šauj bērnus, tāpat kā ne visi latvieši mazam puisēnam aicina "iedot špricīti". Tomēr laika, lai izpratne par dzīvību atgūtu vērtību, acīmredzot nav īpaši daudz.