Laila Pakalniņa: Gaidāms sniegs

Patiesi . Esmu vecs. Baltā tēva periods man. (Tad kad vīrietis mirst pirmo reizi. Ar vārdu sakot Im-potents) Vecs Dieviņs. Runčukam (Ievai , manai sirsniņai taisnība) Ja ne Runčuka (ievas ) ,tad es jau sen kā būtu..uz mākoņa malas.) Paldies Ievai. Paldies anglosex, sorre ,anglosaks par diagnozēm. Ticu Jums . Jūs mana ticība. Ieviņ, tas labi, ka netici Kristiešu Dieviņam. Labi ka (ja) tici citam (Krišnam, MAo Dao) . JA ne citam, tad vismaz pati sev tici. Tas labi. Tici. Ticēt sev ir labi. (Akurāt -kā Barons Minhauzens (kas pats sevi aiz matiem no purva izvilka, starp citu dokumentēts un patiess fakts, (lai gan bez atbalsta punkta tas nav iespējams). Tomēr ticu ka ir. Minhauzenam izdevās. Izdosies Tev Runčuk aŗi)). Ticību nav iespējams pierādīt . Tālab jau arī ticība! Veseļojies Runčuk.!

Nav ko atvainoties, es spēju pēc Jūsu tekstiem saprast, to aksiomu, ka kļūdīties ir cilvēcīgi. Man gribētos vairāk lasīt komentārus par būtību, un Jums sanāk, kaut ne vienmēr piekrītu.

Laikam jau es pats esmu iebraucis vecuma plānprātā.

Es ļoti atvainojos par "uzbraucienu". Šķiet, ka kaut ko sajaucu. Jūsu komentāri man patīk. Te nu redzams, ka steiga nekur neder. Vēlreiz atvainojos.

Kad esmu "norējis" Lailu? Tas nrmaz nav iespējams , jo es parasti viņai piekrītu. Arī par šo rakstu, ko nav grīti pamanīt, pārlasiet, ja laiks. Bet vispār, es nekad nevienu nenoreju, droši vien sava vecuma plānprātības dēļ. Jums gan kādreiz esmu argumentēti iebildi, kad rakstiet blēņas.

Es Kristiešu Dieviņam neticu, kaut vai tādēļ, ka neredzu jēgu padevīgi gaidīt. Tā kā, ja tu aiztāvi stipros, tad balsotu par tiem, kas vēlas rīkoties, arī par Gustava vecākiem, Irinu Salovu....Īpaši tādēļ, ka mūsu laikos iespēju īstai cīņai nav daudz. Var, protams, iedzīvoties kādā atkarībā vai liekajā svarā un tad ar to cīnīties, taču tas ir pavisam kas cits, pārāk primitīvi.....Un viss pārējais, piemēram, sabiedriskā statusa iekarošana, centieni kļūt par seksa gigantu utt. ir vērojams arī pie dzīvnieciņiem, turklāt ne tikai primātiem un cūkām......

Jau niki "Vecis" un "Senais" liecina par tādu parādību kā vecuma plānprāts. Nabaga Laila tiek norieta arī tad, kad uzraksta tiešām labu rakstu.

Te spēcīgi jūtams, kā dažs polimiku rakstītājs (paši ziniet, kas?) jau pašus pirmos baušļus pārkāpj: Es esmu Dievs, tavs Kungs, tev nebūs citus dievus turēt manā priekšā. Un... Tev nebūs Dieva, sava Kunga, vārdu nelietīgi valkāt, jo Dievs to nepametīs nesodītu, kas Viņa vārdu nelietīgi valkā. Vēl pieminam šo: „Nepatiesas pļāpu rīkles šķiet Tam Kungam negantība, bet, kas rīkojas taisnīgi, tas Viņam labi patīk” (Zālamana pamācības, 12:22). Nu, ko dzīvojiet savā augstprātībā, kamēr to nāksies nožēlot. Jo arī spēcīgais, var piesargāties, cik grib, bet liktenis var iegrozīties pavisam savādāk.

Redzi Gustava (un ne tikai viņa) gadījumā ar to nomiršanu ir tā, ka tā sanāktu ļoti ilga (gadiem) un ļoti, ļoti sāpīga, savukārt, ja viņš saņem trūkstošo glikocerebrozidāzi, tad var dzīvot gluži laimīgs un tikpat ilgi, cik tie, kam šis enzīms ir.

Nezinu, man vēl skolā mācīja, ka šis gāja , iraudzīja ormaņa zirgu, sāka to zirgu bučot, taudāt un viss, tālāk mammai ar māsu šo vajadzēja gadiem appuišot līdz nomira.

Es domāju, ka tā ir mīlestība, vai ne?

Kā Jūs domājat, vai Lailas rakstā pieminētā bērna vecāki pret šo bērnu, neļaujot viņam nomirt, rīkojās ar mīlestību, vai tā ir mīlestība ?

Nāve noliek taisnās tiesas priekšā, tāpēc jau vairums no tās baidās. Tie, kam ir sirdsapziņa. Tā tiesa nav jāsaprot burtiski, tā ir tai pēdējā brīdī apziņa. Tās ir tās piecas minūtes pirms, ko atgādināja tas pusis pie krusta savam situācijas biedram. Toties tie, kam tās nav , vai nelieto (sirdsapziņa) , tie ir nolemti jau dzīviem esot, jo faktiski ir dzīvi miroņi.

Pasaule ir pilna trokšņu, šajā troksnī apmulst prāts un sirds, zūd jēga un nojēga, rodas bailes un gļēvums, cilvēki pārvēršas vergos, kas pat nomirt nejēdz ar cieņu un prieku.Pat nāvi, kas dara brīvu, tie baidās viens otram dot.

Tie ir meli, Jūs nezinat Nīčes dzīves stāstu :(