Latvijas radio (LR) ģenerāldirektora vietas izpildītājs Dzintris Kolāts (tiesa, pats atzīst, ka bez gandarījuma) pieļauj, ka radio parādus varētu palīdzēt dzēst Latvijas Radio kora likvidēšana. Savukārt Ainaram Šleseram šķiet, ka beidzot ir pienācis laiks īstenot jau agrāk izrādīto interesi par savdabīgo neoklasicisma vaibstu Doma laukuma sejā — proti, LR būtu jāpārdod tai piederošā Mendelsona projektētā ēka (Šlesera pārstāvis Ģirts Dripe teic: "Politiķi neuzspiedīs savu scenāriju, tas būs Kolāta kunga plāns."). Lai put tas viss, un ne tikai tas! It kā krievu tanki jau brauktu pagalmā. Taču taisnība Marinai Kosteņeckai: "Nevajag vairs krievu tankus." Tā vien izskatās, ka mēs paši esam gatavi viens otru piespiest nokaut lopus, izcirst ābeļdārzus, izmīdīt puķes, pārdot to, kas steigā vēl pārdodams, bet pārējo izmest atkritumos. Ir pieticis ar vienu nakti, lai "viens no politiski spēcīgākajiem parlamentiem Eiropā" (Ivars Godmanis), pierādot, ka nav nekā vienkāršāka par likumu grozīšanu autopilotā, ir apturējis un apgrūtinājis daudzus procesus, kas saistīti ar normālas, nacionālas valsts pamatvērtību pastāvēšanu. Taču it kā ar to vēl nepietiktu, atklātībā nācis arī Ministru prezidenta nodoms par dažādu valsts iestāžu apvienošanu valsts pārvaldes darbības optimizācijas un valsts finanšu līdzekļu taupīšanas politikas (šis plāns tapis bez nozaru speciālistu līdzdalības dēļ), kas daudzās jomās paredz neapvienojamu lietu apvienošanu (piemēram, Nacionālo botānisko dārzu paredzēts apvienot ar Dabas muzeju un Latvijas Hidroekoloģijas institūtu) un tādejādi taupīšanu varbūt vienīgi uz iznīdēšanas rēķina. Turklāt situācijā, kad valsts likumi vairs nesargā to, kas tagad tiek grauts, piemēram, kultūras sfērā, ir kļuvis pat neiespējami, prasot atbildību un rīcību, skatīties kultūras ministra krēsla virzienā — tas ir tukšs. Nu labi, tur ir apsēdies Zalāns, taču viņš droši vien arī apzinās to, ka neskaitās, t.i., ne par ko neatbildēs. Iespējams, tāpēc Latvijas radio kora sakarā, kas neskatoties uz to, ka ir Latvijas radio struktūrvienība, nenoliedzami ir Latvijas kultūras vērtība un procesa daļa, Kultūras ministrija "nekādus oficiālus komentārus par iespējamiem risinājumiem nevar sniegt". Savukārt Latvijas Bankas vadītāja Ilmāra Rimšēviča aicinājums valsti vadīt kā uzņēmumu šobrīd biedē ne jau tāpēc, ka viņam ir izdevies precīzi nocitēt Šķēles ideju, bet gan tāpēc, ka, piemēram, Latvijas Radio koris, kam februāra sākumā paredzēti koncerti Amsterdamas Concertgebouw un ar kuru lepotos jebkura civilizēta valsts, uzņēmumam, vismaz šobrīd, var izrādīties lieks. Tāpat uzņēmumam varētu neinteresēt arī, piemēram, Latvijas selekcijas gerberu kolekcija, ja vien to nevar izdevīgi pārdot. Utt. Valsts pastāvēšana atšķirībā no uzņēmuma balstās arī uz lietām, kam vienkārši nav tirgus vērtības — kas nepārdodas un ko nedrīkst pārdot. Tāpēc vienīgais un, iespējams, pēdējais, kas Latvijā šobrīd darāms, ir nākšana pie prāta. Jo ne jau tikai Godmanis un valdība ir pie vainas, ka nepieciešamība taupīt ir uztverta kā komanda iznīcināt. Tas ir pilnīgi aplami kaut vai tāpēc, ka taupīšanas jēga vairāk saistās ar saglabāšanu un saudzēšanu. Piemēram, jau gadu Latvijā tiek izstrādāts kultūras kanons (izcilāko un ievērojamāko mākslas darbu un kultūras vērtību kopums, kas atspoguļo nācijas visu laiku nozīmīgākos sasniegumus kultūrā). Ja kaut vai caur šādu kanonu paraudzītos uz dzīvo kultūras procesu, vai tad pilnīgi visos līmeņos nekļūtu skaidrs, ka jātaupa gan koris, gan muzeji, gan vēl daudz kas cits. Turklāt, tieši tāpēc, ka pieejamais finansējums ir tā sarucis, visās tajās ekspertu komisijās un padomēs, kas dalot naudu šogad veidos Latvijas kultūras procesu, mazāk nekā jebkad agrāk drīkstētu būt iesēdināts kāds tā saucamais Šlesera šofera dēls. Arī tāpēc, ka, visticamāk, lielāko daļu no tā, ko tagad iznīcinās, no tā, ko atliks, neturpinās vai neiesāks, nebūs iespējams atjaunot, nolikt vietā, atsākt utt., tad kad iestāsies tā saucamie labākie laiki. Gan tāpēc, ka tāda ir kultūras procesa būtība, gan tāpēc, ka Latvija tad, iespējams, būs arī citāda. Varbūt vēl ciniskāka nekā šobrīd. Jo bērni būs piedzīvojuši, ka viņu vecāki ir spiesti nokaut pat grūsnas govis (visādās nozīmēs — arī tiešā). Daudzi cilvēki šobrīd jūtas tā, ka vismaz ar sirdi labprāt brauktu prom. Un ne jau tāpēc, ka ir pārliecināti — citur būs labāk. Bet gan tāpēc, ka citur nesāpēs, jo būs vienalga. Taču, cerams, tieši tāpēc viņi paliks Latvijā — jo nav vienalga, ka deg klavieres.
Laila Pakalniņa: Klavieres deg
Ir tāda sajūta it kā klavieres, kuras liesmoja Rolanda Kalniņa filmā Akmens un šķembas, būtu aizdedzinātas atkal. Lai put! Nacionālais botāniskais dārzs slēdz siltumnīcu un atlaiž darbiniekus. Kļuvis zināms par profanācijas triumfu Latvijas valsts muzeju apvienošanas plānā — muzeju vērtību un funkciju apdraudējums šobrīd ir lielāks nekā jebkad padomju laikos.
Uzmanību!
Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.