Laila Pakalniņa: Ulla un Evelīna

Lai gan zooloģiskā dārza pārstāvji par Ullas atrašanos ir tik priecīgi, ka nolēmuši Pēterim "ticēt" — surikatu viņš ieraudzījis sev priekšā, kad Mangaļsalā gājis pa celiņu, būtiskākais ir tas, ka veselu nedēļu neviens sev priekšā uz celiņa neieraudzīja Evelīnu. Kamēr policisti, meklējot meiteni, kura pēdējoreiz bija redzēta 21.septembrī pie skolas, izstaigāja Balvu apkārtnes mežus un pļavas un jau lēma par ezera dzīļu pētīšanu, pusaudze veselu nedēļu izklaidējās Gulbenē. Tas, ka abas pazudušās nu sveikas un veselas atradušās, ļauj uz šiem gadījumiem paskatīties kā uz sava veida meklēšanas testu. Un tas uzrāda, ka dzīvnieciņa meklēšana bijusi ļoti daudzas reizes efektīvāka par cilvēkbērna meklēšanu. Un galvenā atšķirība ir tā, ka, meklējot Ullu, tika ņemts vērā — meklēt nozīmē arī uzrunāt tā, lai sadzird. Gulbenē cilvēki, starp kuriem veselu nedēļu dzīvoja, priecājās, gāja pa ielu utt. Evelīna, nebija dzirdējuši, ka viņu meklē vecāki un policija. Ja drīkstētu prognozēt, ka Evelīna bija pēdējais Latvijā meklēšanā izsludinātais bērns, ar to varbūt varētu samierināties.