Var simpatizēt politiķu mēģinājumiem veicināt sadarbību starp Latvijas etniskajām kopienām, tomēr pats formulējums, atvainojiet, ir stulbs. Jo nekas nav jādala - vienkārši Latvijā ir latvieši, ir krievi, ir ebreji utt. Saskanīga dzīvošana ir labs mērķis, bet tas nenozīmē, ka cilvēkiem ir jāatsakās no savas nacionālās piederības apziņas saukļa «Strādāsim kopā!» vārdā.
Nav saprotams, kāpēc Latvijas latvietim būtu pirmām kārtām sevi jāapzinās par samērā mistisku «Latvijas pilsoni» un tikai tad par latvieti. Nav saprotams, kāpēc Latvijas krievam būtu pirmām kārtām sevi jāapzinās par tikpat mistisku «lojālu iedzīvotāju» un tikai tad par Latvijas krievu. Nav saprotams, kāpēc cilvēka etniskā piederība tiek netieši skaidrota kā kaut kas šķeļošs, ne sevišķi svarīgs, vecmodīgs. Tas ir traģikomiski - piecdesmit gadu garumā notika eksperiments uzspiest apkopojošu, samākslotu jēdzienu «padomju tauta». Tas beidzās labākajā gadījumā ar to, ka latvieši vai gruzīni tik un tā sevi ar šo kroplo veidojumu neidentificēja, sliktākajā gadījumā tas beidzās ar to, ka padomju tauta armēņu un azerbaidžāņu personā nostājās uz savstarpēja kara takas. Tātad pēc tam, kad bankrotēja šis mēģinājums, paejot divdesmit gadiem, Latvijā mēģina atkārtot kaut ko līdzvērtīgu - kā vērtību un mērķi piesaukt Latvijas tautu, kas attīrīta no cilvēku etniskās piederības. Prastu politisku aprēķinu motivēta, noteikta Latvijas politiķu daļa cenšas šajā zemē dzīvojošo etnisko piederību reducēt uz Jāņiem ar šašlika cepšanu - tā teikt, gan latviskās tradīcijas, gan līdzdarbošanās no citu kopienu puses. Šiem politiķiem acīmredzot liekas, ka dažādu cilvēku lepošanās ar savu nacionalitāti noved pie konfliktiem. Tieši otrādi - konflikti nobriest, kad dažādām tautībām piederīgos spiež atteikties no viņu saknēm. Mūsu politiķi daudz mīl piesaukt Eiropu. Laikam savas neizglītotības dēļ viņi nezina, cik daudz krāsu pietrūktu Eiropai, ja mazās nācijas - sākot ar velsiešiem, beidzot ar sāmiem - atteiktos no sava es, lai tikai nebūtu lieku kreņķu.