Sudraba: Bankas tā neatļautos

Šie un citi pārkāpumi atklājušies Valsts kontroles (VK) ikgadējā revīzijā 28 valsts pārvaldes iestādēs. Septiņu revīziju iznākums ir atzinumi ar iebildēm, kas nozīmē — iestāžu uzrādītajiem datiem pilnībā ticēt nevar. Ja iestādēs neprot godprātīgi apieties ar nodokļu maksātāju naudu, jābūt ļoti stingriem priekšrakstiem, uzskata valsts kontroliere Inguna Sudraba. Vai valsts pārvaldes iestādes respektē Valsts kontroli un ņem vērā tās ieteikumus? Kā nu kura iestāde. Ir prieks par tām, kuras ņem vērā aizrādījumus. Mēs vienmēr novērtējam, vai ieteikumi ir ieviesti. Ir iestādes, kas ir nopietni strādājušas, piemēram, Tiesu administrācija ir paveikusi visu, ko varēja pagājušā gada laikā. Intervijā radio teicāt, ka lielāka kārtība ir tur, kur ir izpratne par to, kā jāved grāmatvedība un, ka jāpilda likumi. Vai nav paradoksāli, ka valsts pārvaldes iestādes vajag uzteikt par likumu ievērošanu? Jā, runa ir arī par izpratni, arī par vadītāja atbildību — spēju apzināties riskus, kādi iestādē varētu būt, un rīkoties, lai tos novērstu. Spēju apzināties savu atbildību par, piemēram, personāla politiku, lai vajadzīgie darbinieki būtu vajadzīgajās vietās, par atalgojuma politiku. Atalgojuma un piemaksu sistēma joprojām ir necaurspīdīga, kaut gan VK vairākkārt uz to norādījusi jau agrāk. Vai ir jūtami centieni kaut ko mainīt? Ir nepieciešamība redzēt, kā atalgojuma sadale konkrētajā iestādē veidojas. Acīmredzot pašlaik algas nav pareizi noteiktas, ja katru mēnesi jāmaksā tik lielas piemaksas. Iestādēs nav mēra izjūtas un izpratnes, ka jāmaksā par to, kas padarīts. Pret to jāvēršas radikālāk, bet ir bijuši tikai atsevišķi soļi atalgojuma sistēmas sakārtošanā — lēmums limitēt prēmiju skaitu. Man joprojām šķiet, ka jāatsakās no vadības līgumu sistēmas. Nav vajadzīgi šādi līgumi par it kā papildus darbu, kas faktiski ir darbs, ko persona dara sava pamatdarba ietvaros. Ja ir izdarīts kaut kas papildus, par to var atsevišķi piemaksāt. Ir jāpieiet radikāli — maksimāli jāsašaurina iestāžu iespēja rīkoties ar atalgojuma fondu. Fundamentāla lieta būtu noteikt, ka eksistē nevis kaut kāds atalgojuma fonds, bet ir līdzekļi, kas jāizmanto, lai sasniegtu noteiktus iestādes mērķus. Un jāvērtē, kas ir padarīts, lai mērķus sasniegtu, jāpierāda, ka tie sasniegti. Bet, kamēr algu fonds dzīvo savu neatkarīgu dzīvi… Runājot par amatpersonu tēriņiem automašīnām un mobilo telefonu sarunu apmaksai, kā arī par nodokļu maksātāju naudas šķiešanu olām, semināriem un amatpersonu pusdienām, rodas iespaids, ka ar budžeta līdzekļiem rīkojas kā ar nevienam nepiederošu mantu! Runa ir par ētikas līmeni un vērtību apziņu. Faktiski rīkoties ar nodokļu maksātāju naudu vajadzētu vēl rūpīgāk nekā ar personīgajiem līdzekļiem. Šādi tēriņi iestāžu lielajos izdevumos kaut kā pazūd, bet nu, kad mēs esam parādījuši ar pirkstu… Jautājums, vai veidosies apziņa, ka tā nedrīkst rīkoties, vai arī turpmāk dokumentus sāks noformēt tā, ka to nevarēs pamanīt? Ja nav šādas apziņas, acīmredzot jāraksta ļoti stingri priekšraksti, kā drīkst rīkoties ar nodokļu maksātāju naudu. Mani pašu šokēja šie milzīgie telefonu rēķini. Kā vispār roka ceļas? Šķiet, tamlīdzīgas privilēģijas bauda vien banku vai lielu uzņēmumu topmenedžeri. Pati esmu strādājusi privātā bankā, tāpēc zinu — bankas ļoti skaita savu naudu. Kāda gan atdeve būs no tā, ka vienas budžeta iestādes vadītājs ies pusdienās ar otru budžeta iestādes vadītāju? Un Līgo dāvanu kartes.. Par tām ir aizdomas, ka tās nav tikušas sadarbības partneriem, bet pašiem darbiniekiem. Runājot par tādiem projektiem kā Nacionālā bibliotēka, kur pati izdevumu atspoguļošana nav pareiza, jo visi šie semināri un tikšanās neattiecas uz būvniecību… Kad ir šie lielie miljoni, varbūt ir viegli paņemt telefonam. Par KNAB. Kādi ir secinājumi par rīcību ar operatīvajai darbībai domātajiem līdzekļiem, par ko bija pārmetumi pagājušajā gadā? Tie trūkumi, kas bija konstatēti par 2006.gadu, ir novērsti. Bet tas ir slepeni, neko vairāk nav iespējams atklāt. Taču KNAB joprojām ir necaurspīdīga prēmiju sistēma. Ir prēmijas sešas septiņas reizes gadā, kritēriji — formāli.