Šie grozījumi gan palielina, gan leģitimē naudas lomu priekšvēlēšanu kampaņās. Politisko vidi un demokrātijas kvalitāti tie neuzlabos, likuma jaunā redakcija vienkārši noteic pašreizējo kroplo situāciju par normu.
Dramatiski pieaugs ne tikai atļauto izdevumu apjoms, bet arī to tērēšanas intensitāte — līdz ar izdevumu griestu pacelšanu tiek sašaurināti uzskaitāmās naudas izdošanas mērķi un saīsināts termiņš, kurā to drīkst iztērēt.
Atļautie priekšvēlēšanu tēriņi būs apmēram 32 santīmi uz vienu vēlētāju līdzšinējo 20 santīmu vietā. Tātad apmēram pusmiljons latu vienai partijai līdz šim atļauto 280 000 vietā. Naudas fiziskās masas palielinājums nāk kopā ar tās tērēšanas intensitātes sablīvējumu. Atļautais pusmiljons latu būs paredzēts gandrīz tikai tēriņiem reklāmas izvietošanai. (Netiks uzskatīti par priekšvēlēšanu izdevumiem līdzekļi, kurus partijas tērēs kampaņā iesaistīto algām, kampaņas vajadzībām nepieciešamā kustamā un nekustamā īpašuma īrei, savu preses izdevumu izdošanai.) Bet priekšvēlēšanu periods tiek saīsināts no 270 dienām, kā tas bijis līdz šim, līdz 120 dienām.
Vairāk naudas šaurākiem mērķiem īsākā laika posmā. To droši varētu saukt par darba ražīguma celšanu, taču šis "darbs" būs dārgā butaforijā iepakotu lētu solījumu pārdošana.
Augošās labklājības un "trekno gadu" eiforijā iecerētie grozījumi, kad šķita, ka naudas būs arvien vairāk un partijas nu nekādi nevar iekļauties tēriņu rāmjos, tika pieņemti ekonomikas lejupslīdes un pieejamās naudas masas samazināšanās apstākļos. Var cerēt, ka tas atņems partijām vēlmi šos vaļīgākos ierobežojumus pārkāpt, taču šeit valdošā politiskā ētika, ja to var tā dēvēt, liek bažīties, ka tēriņu apjoma palielināšana, kad izsīkst naudas plūsmas, dzīs partiju īpašniekus vēl brutālāk papildināt "melnās kases" — pirmām kārtām ar bēdīgi slaveno "desmit procentu" nodevām par valsts pasūtījumiem, kurus dala valsts amatus privatizējušie valdošo partiju politiķi.
Ir palielināts arī vienai fiziskai personai atļauto ziedojumu apjoms partijai — līdz 100 minimālajām mēnešalgām, kas pašlaik būtu 16 000 latu gadā, ne vairs 10 000, ko varēja ziedot līdz šim. Latvijā partijām nav plašas sabiedriskas bāzes, vairākums ir ekonomisku interešu klubi ar nelielu biedru skaitu, tāpēc maksimāli atļautie ziedojumi, kuri veido lielāko daļu ziedojumu kopējās summas, lielākoties izskatās vai nu pēc "brīvprātīgi obligātiem" maksājumiem partijām par labi atalgotu amatu vai citādu labvēlību, vai nu pēc "melnās" naudas legalizēšanas caur fiktīviem ziedotājiem. Var paredzēt, ka atļauto ziedojumu palielinātās "kvotas" tiks maksimāli aizpildītas.
Diskusijās par atļaujamo tēriņu apjomiem uzvarējušo viedokli labi izpauda Tautas partijas Saeimas frakcijas vadītājs Māris Kučinskis — mazāka tēriņu apjoma noteikšana radīšot partijām kārdinājumu meklēt ceļus, kā to apiet. Proti, politiķu vēstījums sabiedrībai ir — mēs nebūsim godīgi, nemaz neprasiet un nespiediet. Šķiet, ka šis viedoklis dominēja gan teju visu Saeimas partiju, gan pat diskusijās iesaistījušos sabiedrisko organizāciju attieksmē — ka partijas tik un tā pārkāps likumu, tāpēc labāk ar likumu atļaut tām tērēt, cik grib, un cerēt, ka pratīsies kaunu nepārkāpt vismaz šādus gumijas rāmjus.
Varbūt tērētājiem mazināsies nepieciešamība izdomāt tādus likuma ciniskas apiešanas paņēmienus kā "pozitīvisma" (kā Šlesera "mācītājiem") un "vārda brīvības" (kā TP "darītājiem") kampaņas, kuras pirms iepriekšējām vēlēšanām rīkoja par partiju īpašnieku naudu apmaksātas "sabiedriskas organizācijas". Taču arī šajos likuma grozījumos nav atrisināts tā dēvēto trešo personu jautājums, nav arī paredzētas iespējas tiesību sargātājiem vērsties pret nelikumīgu priekšvēlēšanu aģitāciju, lai to pārtrauktu jau priekšvēlēšanu kampaņas laikā.
Paplašinātie tēriņu rāmji un neskaidrie partiju finanšu kontroles mehānismi padara ironisku Saeimas uzdevumu Ministru kabinetam izstrādāt grozījumus par partiju daļēju finansēšanu no budžeta. Principā valsts finansējums partijām, protams, būtu labākais veids, kā nodrošināt to neatkarību no apšaubāmas naudas un ietekmes. Taču ar šiem likuma grozījumiem politiķi ir pateikuši, pirmkārt, ka tiem vajag ļoti daudz naudas vēlētāju muļķošanai, otrkārt, ka jebkādus ierobežojumus pārkāps tā kā tā, bet stingrāku kontroli nepieļaus. Likums diemžēl nostiprina to, kas ir, nevis veicina to, kam būtu jābūt.