piez.]., lūdzu laikus rezervē tās istabas un parūpējies, lai varam dabūt pēc iespējas lētākas. Bet labais draugs Jānis to neizdarīja. Prese šajā gadījumā rīkojās neprofesionāli.”Viņa stāsta, ka vizītes laikā ASV Latvijas vēstnieka sekretāre, kura parasti parūpējusies par viesnīcas rezervāciju, iekļuvusi autokatastrofā un nav varējusi to izdarīt: “Man bija ļoti, ļoti saspringts grafiks un tehniski nebija iespējams katru nakti pārvākties uz citu viesnīcu. To gan mana kanceleja izdarīja – pateica: lūdzu, atrodiet vienu viesnīcu pēc iespējas tuvāk centram”.Eksprezidente pārliecinājusies, ka Latvijas prese nav profesionāla, objektīva un taisnīga. Turklāt ir bijuši vēl citi līdzīgi gadījumi, kā, piemēram, žurnālista Lato Lapsas pārmetumi par dāvināta pulksteņa piesavināšanos: “Lato Lapsam vispār ir mānija uz pulksteņiem. Bet lieta ir tāda, ka tas pulkstenis, kas bija uz manas rokas, nebija tas pulkstenis. Tā, lūk. Ļoti vienkārši". Žurnālists centies to izvērst par pārkāpumu, lai gan pārkāpuma nebija, bet sūdzēt viņu tiesā par apmelošanu eksprezidente nav vēlējusies: “Tāpēc, ka viņam vairāk par visu patīk uzmanība. Un uzskatīju, ka no manas puses viņš to nav pelnījis”.V.Vīķe Freiberga noraida apgalvojumus, ka dzīvojusi izšķērdīgi: “Tas ir vissmieklīgākais, kas var būt. Mums ar vīru, kā visiem trimdiniekiem, ir tā sauktā dīpiņu mentalitāte, kas nozīmē, ka mēs zobu pastas tūbiņu nekad nemetīsim prom, ja tur vēl var izspiest kādu krikumiņu. Ja nu kāds ir taupībā trenēts un audzināts jau kopš bērnības, tad tie esam mēs, kas savos brīvos līdzekļus tērējām paciņām, ko sūtījām saviem zem padomju jūga esošajiem radiem, ziedojām latviešu baznīcām, draudzēm un sestdienas skolām. Tas ir smieklīgi, bet acīmredzot Latvijā cilvēkiem ir tāds iespaids, ka Rietumos visi ir briesmīgi bagāti un izšķērdīgi”.
Pilnu interviju ar Vairu Vīķi-Freibergu lasiet žurnāla Playboy aprīļa numurā.