Šodien restorāns ar tādu pašu vārdu ir jaunā ēkā, no ielas līmeņa pārvietojies septiņus stāvus uz augšu un kļuvis vēl ekskluzīvāks nekā priekšgājējs. Līdz nepazīšanai mainījušās telpas reiz populārajā Klostera pagrabā, kur tagad ir Lielās ģildes ģērbtuves (savukārt kara un pēckara gados tur bija moku pagrabi). Kad 1930.gada beigās ģildi sāka pārbūvēt par kongresu namu, šo xix un XX gadsimta mijas restorānu pārcēla uz Merķeļa ielu, kur padomju laikos bija restorāns Kaukāzs, bet 90.gados — blēžu uzņēmums Auseklītis.
No senajiem krogiem ilgdzīvotāji izrādījušies vien padomju laiku iestādījumi Pirms kara populārās Reinera kafejnīcas dzīvo tagad pilnīgi citā
iemiesojumā — kā Paddy Whelans uz Grēcinieku ielas un Monte Rosso uz
Vaļņu ielas, Mākslas darbinieku namā, kur arī padomju laikā bija
kafejnīca. "Kad tēvs bija dzīvs un gribēja ar mani tikties, viņš vēl
mēdza teikt — iesim pie Reinera, kaut ar tobrīd tur jau bija cita
kafejnīca," atceras Gunārs Armanis, Rīgas Kultūras pieminekļu
aizsardzības inspekcijas speciālists, viens no neapstrīdamiem Rīgas
vēsturiskās arhitektūras un interjeru pazinējiem. Jaunie iemītnieki
minēto vietu vēsturisko apdari nav atjaunojuši. Tikai Paddy Whelans
griesti ir saglabājušies no jūgendstila laikiem. Pēckara gados populāri
bija tā dēvētie virsnieku restorāni un Grēcinieku ielā esošās Reinera
kafejnīcas (tagad īru kroga) vietā atvēra restorānu Amūra. Nav arī
viegli iztēloties, ka cara laikā tagadējā amerikāņu ķēdes restorānā
Friday"s uz Kaļķu ielas bija austrumu delikatešu un vīna pagrabs Schaar
& Caviezel.
Butaforiska vēsture
Savukārt Līvu laukuma kādreizējā Veldze, tagad 4rooms, slēpj
interesantas vēsturiskas detaļas. "Tur ir divas unikālas lietas —
savulaik tur bija visskaistākās rokoko koka durvis, kas bija
aptaustāmas līdz 1970.gadu pirmajai pusei. Tad tās aizveda it kā
restaurēt, taču tās palika nerestaurētas," stāsta G.Armanis.
Vieta ar vēsturi ir arī tagad izpriecu parka stilā restaurētā "viduslaiku" restorāna Rozengrāls telpa Rozena ielā 1. "Vinarium Rigensis — tas bija Rīgas rātes vīna pagrabs," stāsta G.Armanis. "Vecākais rātsnams bija Šķūņu un Zirgu ielas satekpuntkā. Tam bija savi vīna pagrabi. Restorāna īpašnieki ellīgi daudz pie tā strādājuši, bet tas nav autentisks, ārējā apdare ir butaforija. Tikai zem apmetuma ir kas īsts. Viņiem fantāzija strādā, bet viņi nerokas vietas tradīcijās."
Padomju vērtības
Rīgā, šķiet, ar uguni neatrast īsti vecas kafejnīcas. Taču, ja atskatāmies necilākā un nesenākā pagātnē — padomju laikos —, par pārmantojamību sūdzēties nevar. Piemēram, Vāgnera ielā ir pilnīgi anonīms ūķītis, kura nosaukumu knapi var izlasīt, piebāžot degunu pie pašas vitrīnas (Lillā tas saucas tagad). Tas tur bijis jau no padomju laikiem, un arī klienti izskatās sēžam tur no padomju laikiem.
Arī ieejot Skārņu ielas Pētergailī, apmeklētājam būtu piedodams, ja viņš nodomātu, ka ir atgriezies 1970.gados. Kafejnīca nav būtiski mainījusies kopš tiem laikiem — tik kļuvusi tukšāka. Logos vēl arvien vitrāžas, un jūs sagaida bikla, jauna oficiante baltā blūzītē un melnos svārciņos.
Par Pētergaili vēl vecāki ir Doma laukuma 13 krēsli. Turpat pa diagonāli esošās radiomājas pagrabā, pēc arhitekta Pētera Blūma teiktā, esot teju vienīgā autentiskā interjera īpašniece — kafejnīca Ķieģelītis. Savukārt, paejot pārsimt metru pa Pils ielu un nogriežoties šaurajā Anglikāņu ieliņā, joprojām var atrast veco bāru Lāsīte, nu jau visai bezpersoniskā inkarnācijā. "To padomju laikā taisīja kā mednieku krodziņu. Tad, tāpat kā tagad, ar medībām nodarbojās partijas biedri un nomenklatūra, nevis trūcīgā tauta," stāsta G.Armanis. "Tur bija zvērādas un ieroču imitācijas. Tās izgatavoja slavenais visu laiku garākais — 218 cm — Latvijas basketbolists Jānis Krūmiņš, kurš pēc karjeras sportā strādāja kombinātā Māksla.