Āboliņš: Stilīgie džeki

Uz šādām pārdomām vedināja gan Ķīļa nākamajā dienā pēc avārijas paustais, ka ar draugiem izdzēris tikai dažus alus un reibums diez vai ir vainojams notikušajā (vēlāk gan viņš taktiku mainīja, nosauca sēšanos pie stūres reibumā par vienu no stulbākajiem lēmumiem savā dzīvē un pēc tam arī aizgāja no izglītības un zinātnes ministra Vjačeslava Dombrovska (RP) padomnieka amata), gan masu mediju būtībā ļoti iejūtīgā reakcija, gan arī interneta lietotāju komentāri visdažādākajos interneta portālos. Protams, ir pietiekami daudz cilvēku, kuri Ķīļa rīcību nosoda, tomēr, vispārīgi skatoties, neliekas, ka viņš kaut ko daudz būtu zaudējis no sava tēla, un, ja vien sadomātu atgriezties politikā, nekāds šķērslis šis incidents viņam nebūtu.Protams, nav pareizi tagad pieprasīt Ķīļa skalpu, cilvēks ir izdarījis pārkāpumu un par to atbildēs likumā noteiktajā kārtībā. Tomēr svarīgi saprast, ka braukšana dzērumā ir ļoti nopietns pārkāpums. Ķīlis neapdraudēja tikai pats sevi, un tās mašīnas vietā, kurā viņa vadītais spēkrats ietriecās, varēja būt arī kāds naksnīgs gājējs vai velosipēdists. Jā, var teikt, ka nekā tāda nebija. Taču varēja būt, un tad sekas būtu daudz, daudz nopietnākas. Ķīlim patiesībā vēl paveicās, ka tur stāvēja mašīna, braukšanai dzērumā nevar būt nekāda attaisnojuma, tāpēc vienīgā adekvātā rīcība no bijušā ministra puses varēja būt publiska grēku nožēlošana, savu kļūdu atzīšana (nevis mēģināšana izlocīties un izmeloties, kā to sākumā darīja Ķīlis) un acis pat nepamirkšķinoša došanās cietumā. Viņam vienkārši bija jānodod sabiedrībai mesidžs, ka braukšana dzērumā ir pilnīgi nepieņemama un jebkuram, kurš ko tādu paveicis, ir jāsaņem sods.Kāpēc šoreiz notika tā, kā notika? Visticamāk, tāpēc ka mēs tādi vienkārši esam. Ministru prezidents Valdis Dombrovskis (Vienotība) intervijā Sestdienai atzīst, ka devis pateicību Ceļu policijai, Sarmīte Ēlerte (Vienotība) sarunā ar Playboy stāsta, ka devusi kukuli ārstam, Valdis Zatlers (RP) nenoliedz, ka pieņēmis aploksnes no pacientiem, un nekas. Ne viņi paši izdarīto publiski nožēlo, ne viņus kāds par to kaut kā sevišķi vaino - visi pēc tam ar uzviju ir ievēlēti - kurš Saeimā, kurš Rīgas domē. Turklāt šādi varētu turpināt bezgalīgi - saukt politiķus, kuri veikuši morāli nosodāmas vai pat noziedzīgas darbības, neko nav nožēlojuši un kuriem vēlētāji vēsā mierā piedevuši (atcerēsimies arī jau folklorizējušos absolūti sirreālo, taču dabā reāli eksistējošo teicienu par to, ka vēlēšanās jābalso par zagļiem, kuri dalās ar citiem, turklāt ir gudri).Skaidrs, ka politiķi ir tieši tādi, kāda ir viņiem mandātu devusī sabiedrība. Tikpat godīgi, tikpat zaglīgi, tikpat strādīgi, tikpat slinki un tā tālāk. Viņi ir tautas izraudzīti un diezgan precīzs tās spogulis - tikpat dažādi un pretrunīgi (taisnības labad gan jāteic, ka tieši Ķīli personīgi neviens ievēlējis nebija, tomēr viņu atbalstošo Reformu partiju gan, un lietas būtību tas nemaina). Tāpēc diez vai mums vienmēr būtu jānoraksta cilvēks, pat ja viņš ir politiķis, kuram vienu reizi gadījies paklupt. Taču atslēgas vārdi šajā stāstā, manuprāt, ir atbildība un nožēla. Ja kāds, turklāt pazīstams kā principiāls korupcijas apkarotājs, stāsta, ka savulaik devis kukuļus un absolūti šo savu soli nenožēlo, ir skaidrs, ka te ir runa par dubultmorāli. Un līdz ar to, visticamāk, arī jebkādu atbildības trūkumu. Tieši tāpat, ja kāds izraisa avāriju dzērumā, sākotnēji mēģina izlocīties un beigu beigās, sapratis, ka atpakaļceļa vairs nav, tomēr paziņo: nu labi, labi, vainīgs un nožēloju, ir visai skaidrs, ka neko jau šis cilvēks patiesībā nenožēlo. Vienkārši mēģina pēc iespējams labāk paglābt savu ādu.Diemžēl šāda rīcība devalvē gan soda, gan galvenokārt nožēlas jēgu. Jo galu galā izrādās, ka, piemēram, par braukšanu dzērumā cietumā ir pasēdējis paprāvs pulciņš patiesībā jau diezgan stilīgu džeku, kuri tā īsti neko nemaz nenožēlo. Savukārt vēl bariņš tikpat stilīgu džeku un tikpat stilīgu meiteņu ir veikuši virkni citu pārkāpumu, un beigās tas viss kļūst gandrīz vai par normu. Ja ne tādu, ko var paveikt katru dienu, tad reizi pa reizei jau nu noteikti. Tam būtu jāmainās pašā saknē. Un visiem Latvijas ķīļiem jāsaprot, ka ne jau kļūdīšanās, bet melošana, izlocīšanās un izdarītā mērogu neaptveršana var pārvilkt treknu svītru viņu tālākajai politiskajai un arī sabiedriskajai darbībai. Vismaz tā vajadzētu būt.