Pirms 23 gadiem ārkārtīgi sarežģītā politiskajā situācijā Augstākā padome pieņēma Neatkarības deklarāciju, ar kuru atjaunoja Latviju kā neatkarīgu, demokrātisku valsti, atgādināja Saeimas priekšsēdētāja, uzsverot, ka starp deputātiem, kuri nobalsoja par deklarācijas pieņemšanu, bija arī Imants Ziedonis, kurš vakar būtu svinējis savu astoņdesmito dzimšanas dienu.
„Protams, katram laikmetam ir savas problēmas un savi izaicinājumi. Mūsdienu Latviju nodarbina visai Eiropai raksturīgās grūtības, kurām nav tiešu vēsturisku analoģiju. Tomēr tas, ko joprojām varam mācīties no 18.novembra un 4.maija, ir skaidra izpratne par saviem mērķiem un uzticība tiem. Par spīti domu dažādībai un dažreiz visai sīvām diskusijām tieši konsekvence un ticība saviem spēkiem ļāva Latvijai izkļūt no smagās ekonomiskās krīzes,” uzrunājot esošos un bijušos deputātus, Valsts prezidentus, valdības locekļus, ārvalstu diplomātus un citus klātesošos, pauda S.Āboltiņa.
Saeimas priekšsēdētāja aicināja solidarizēties un, pierādot savas objektīvās vajadzības, nesākt pretstatīt pensionārus jaunajām māmiņām, bezdarbniekus – studentiem, aizbraucējus – palicējiem, darba devējus – darba ņēmējiem. „Tādā veidā sabiedrība tiek naidota un šķelta, un beigu beigās katrs cīnās kā nu prot un pats par sevi. Bieži – bez redzamiem rezultātiem,” sacīja S.Āboltiņa.
„Valsts – tie esam mēs katrs, tāpēc arī valsts izaugsme ir atkarīga no mūsu pašu izaugsmes. Ja cilvēkiem būs pieejams darbs, medicīniskā aprūpe, izglītība, dažādas sociālās garantijas, ja cilvēki jutīsies sabiedrībā pietiekami droši, lai plānotu ģimenes nākotni un radītu bērnus, viņi spēs izmantot savas labākās prasmes un priekšrocības, lai uzlabotu savu dzīves kvalitāti,” uzrunā atzina S.Āboltiņa.
„Vēl pirms divdesmit trim gadiem daudzas Eiropas daļas, tai skaitā Latvija, bija lielu ideoloģisku un ģeopolitisku cīņu kaujaslauks. Tādi vārdi kā brīvība, demokrātija, tiesiskums, Rietumu vērtības un Eiropas integrācija bija svarīgi un zināmi, taču nebija vēl piepildīti ar jēgu un dziļāko būtību. Cilvēki par šiem vārdiem cīnījās. Cilvēki bija gatavi to dēļ ziedot pat savu dzīvību,” atsaucot atmiņā divdesmit gadus senus notikumus, atgādināja Saeimas priekšsēdētāja.
„Mūsu piederība Rietumiem un Eiropai ir nevis kādas partijas vai koalīcijas projekts, bet gan valstiskuma un identitātes jautājums. Tādēļ ar lielu nopietnību raugos uz gaidāmo Latvijas prezidentūru Eiropas Savienības Padomē 2015.gada pirmajā pusē. Esmu pārliecināta, ka Latvija spēj ne tikai tehniski izpildīt šo uzdevumu, bet arī būtiski aizstāvēt savas nacionālās intereses un apliecināt Eiropai savus ilgtermiņa mērķus. To varam paveikt, pētot mūsu sabiedroto pieredzi un apvienojot labākās no mūsu idejām,” pievēršoties tuvākajos gados gaidāmajiem izaicinājumiem, atzina S.Āboltiņa.
„Uzrunājot Pašvaldību savienības kongresu, salīdzināju valsti ar varenu ozolu. Tā stumbrs ir parlaments, kas sargā Satversmē iesakņotās vērtības un likuma garu, bet sazarotā lapotne sastāv no ministrijām un Latvijā strādājošiem uzņēmumiem, kas nodrošina budžeta zīļu ražu. Savukārt pašvaldības ir ozola saknes, ar kurām mūsu valsts turas pie zemes, gūstot tās spēku un stabilitāti,” sacīja Saeimas priekšsēdētāja.
Runas noslēgumā Saeimas priekšsēdētāja uzsvēra – uzrunājot parlamentu, šajā tribīnē viņa 4.maijā nav viena. „Kopā ar mani patiesībā stāv un par Latviju domā daudzi Alsviķu arodskolas skolēni. Tie ir audzēkņi ar invaliditāti, kuri Alsviķos apgūst arodu, mīl Latviju un vēlas būt aktīva un pilnvērtīga sabiedrības daļa. Viņi man dāvināja šo sarkanbaltsarkano rozi ar vēlējumu, lai tā tiktu piesprausta 4.maijā. Es šo solījumu pildu. Roze man šodien ir kā atgādinājums par siltām sirdīm, gaišām domām, Latviju un augstiem ideāliem, kam jāmīt ikkatrā no mums,” norādot uz jauniešu dāvināto piespraudi, sacīja S.Āboltiņa.